< Atpakaļ Dace Purēna Eksistenciālā terapeite Supervizore Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 12.12.2027. Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), profesionālā līmeņa apmācību programma "Existential therapy supervision". Supervizora kvalifikācija (2006.gads). Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (1999.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte, teoloģijas maģistra grāds (2007.gads). Latvijas Universitāte, psiholoģijas bakalaura grāds (1999.gads). Prakses vieta: Krišjāņa Valdemāra iela 38 -209, Rīga Darba valodas: Latviešu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) Latvijas supervizoru apvienība (LSA) Žurnāla “Existentia: psiholoģija un psihoterapija” galvenā redaktore. KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 29168218 E-pasts: dacepurena@tvnet.lv Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/dace-purēna Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Aivars Dresmanis Eksistenciālais terapeits apmācībā Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā (2023 līdz šai dienai). Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā (2023.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte, Profesionālais maģistra grāds matemātikā (1994.gads). Matemātiķa kvalifikācija. Prakses vieta: Brīvības iela 37, Rīga Darba valodas: Latviešu, Angļu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +37129243043 E-pasts: aivars@dresmanis.lv Mājaslapa: http://www.dresmanis.lv Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Sandra Aleksandra Hartmane Eksistenciālā terapeite apmācībā Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā (līdz šai dienai). Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā (2017.gads). Akadēmiskā izglītība: Baltajas Starptautiskā Akadēmija. Profesionālais maģistra grāds psiholoģijā, Psihologa kvalifikācija (2017.gads). Rīgas Stradiņa universitāte. Profesionālais maģistra grāds pedagoģijā, Supervizora kvalifikācija (2016.gads). Rīgas Stradiņa universitāte. Profesionālais maģistra grāds veselības aprūpē, Mākslas terapeita kvalifikācija (2011.gads). Prakses vieta: Brīvības gatve 236 - 65, Rīga Darba valodas: Latviešu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AEТA) Latvijas supervizoru apvienība (LSA) LVPA LMTAA KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 29284543 E-pasts: s.hartmane@gmail.com Mājaslapa: http://www.hartmane.lv/ Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ DZĪVES AR INSULTU FENOMENOLOĢIJA Natālija Ivanova Arī mana tikšanās ar insultu izrādījās eksistenciāls pārdzīvojums, kad notiek „esamības tikšanās” ar „nebūtību”, kad izjūti mirkļa vērtību un zaudējuma sāpes, kad aptver cik trausla ir cilvēka dzīvība un cik nozīmīga Tev ir uzticama draudzība. Tā bija mana tikšanās ar insultu, tikai to pārcieta mana draudzene, kolēģe un domubiedrs Marina. Iepriekšējā tikšanās mums bija pusstundas garumā, jo bija vasara un viņa tikko kā bija atgriezusies no Kaļiņingradas, bet es savukārt nākošajā dienā braucu ceļojumā uz 3 nedēļām. Marina piezvanīja man un ierosināja satikties, jo citādi mēs ilgi vēl nesatikšoties. Toreiz „ilgi” mēs domājām trīs nedēļas, bet izrādījās, ka daudz ilgāk – seši mēneši, kas bija piepildīti ar nenoteiksmi un trauksmi. Un šī atkārtotā tikšanās krasi atšķīrās no iepriekšējās. Mēs satikāmies rehabilitācijas centrā, uz kurieni Marina bija pārvesta pēc slimnīcas. Marina sēdēja invalīdu riteņkrēslā un varēja sazināties ar mani tikai ar vienas rokas žestu palīdzību (viņa bija zaudējusi spēju runāt), kaut arī acis teica tik daudz - par sāpēm, par bezspēcību, par apjukumu un par ciešanām. Īdot viņa centās man kaut ko pateikt, pastāstīt, es atkal centos uzminēt teikto. bet tik daudz ko toreiz nesapratu un ļoti uztraucos par to.Es sajutu savu bezspēcību, apjukumu un līdzcietību viņas dvēseles ciešanām. Mēs centāmies jokot, kaut gan tobrīd tas ļoti slikti padevās. Kopīgi atcerējāmies to pusstundas tikšanos, kurai šobrīd bija jau pavisam cita nozīme. Pagāja vēl ilgs laiks (apmēram 1.5 gadi), kamēr mēs varējām sarunāties un apspriest visu pārciesto un pārdzīvoto. Šajā rakstā vēlos apskatīt cilvēka, kurš pārcietis insultu, eksistenciālos krīzes pārdzīvojumus, kā arī viņu dzīves pasaule. Tekstā tiek izmantoti dzīves pēc insulta fenomenoloģiskas analīzes materiāli, ko esam ieguvuši ar kolēģiem - brīvprātīgajiem, apkopojot patiesus dzīvesstāstus, kuros cilvēki cīnījušies paši par sevi. Mūsu brīvprātīgā psiholoģiskās rehabilitācijas programma jau sešus gadus darbojas Insultu pārcietušo cilvēku un viņu radinieku psiholoģiskā atbalsta biedrībā „Vigor”(tulkojumā no latīņu valodas – dzīves enerģija, dzīves spēks). Liela daļa patieso stāstu būs saistīti ar manas draudzenes atjaunošanās procesu, tādēļ Marinu var uzskatīt par šī raksta savdabīgu līdzautoru. Dzīves krīzes pārdzīvojums pēc insulta Pirmkārt jāsaka, ka insults ir emocionāli nozīmīgs notikums, tas sadala cilvēka dzīvi „pirms” un „pēc”. Ass un spēcīgs pārdzīvojums, ilgstošs spēcīga sasprindzinājuma stāvoklis, kā arī daudzie zaudējumi pēc insulta, tik tiešām, rada tādu kā nepārvaramu ūdensšķirtni cilvēka dzīvē. Kā raksta Otto Bolnou, krīze „ir notikums, kurš savas kritiski bīstamās dabas dēļ, izceļas no ierastā dzīves ritējuma. Krīze - pēkšņs normāli ierasto dzīves aktivitāšu pārrāvums” (7, 27.lpp.). Zaudējumi pēc insulta ir ļoti dažādi. Pirmkārt, jau tie ir fiziski zaudējumi, kas saistīti ar veselības stāvokļa izmaiņām. Šis zaudējums ir acīmredzams - ļoti smags un dziļi sāpinošs. Pēc insulta cilvēks dažkārt pirmoreiz tiekas ar nāves trauksmes izjūtu, turklāt savas nāves. Un ne tikai tāpēc, ka iestājoties insultam, cilvēks ir tuvu nāvei, bet arī tādēļ, ka paliek atkārtota insulta draudi un līdz ar to arī atkārtota nāves tuvuma draudi. Kā saka I. Jaloms, tad nāves trauksme ir „intīmi saistītas ar eksistences procesu”- vēl jo vairāk aprakstītajā gadījumā. Jau pats insulta stāvoklis liek cilvēkam izjust „nāves trauksmes sajūtu” klātbūtni. Tomēr nāves trauksme šai situācijā ir ne tikai ienaidnieks, bet arī skolotājs: „Tā var atklāt autentiskas eksistences veidu.” (8, 212.lpp.) I.Iļjins savā „Pārdomu grāmatā raksta, „Nāves ideja it kā atver man acis, tā izraisa manī neremdināmu trūkumu pēc patiesām vērtībām, gribu pēc „Dievišķa satura”, lēmumu izvēlēties un veikt atlasi, darot to pareizi, nekļūdoties un neviļoties (3, 440. lpp). Bez minētā ir arī psiholoģiski zaudējumi – pēc insulta mainās cilvēka raksturs. Piemēram, cilvēki pēc pārciesta insulta uzsver, ka kļuvuši jūtīgāki, raudulīgāki, burkšķošāki, neapmierināmāki un vieglāk aizkaitināmi. Pēc pārciesta insulta izmainās arī cilvēka psihisko un izziņas funkciju kvalitātes - atmiņa, uztvere, uzmanība un domāšana. Kāds cilvēks pēc pārciestā insulta sūdzējās: „Visnepatīkamākais manā slimībā ir tas, ka parādījusies tāda kā atpalicība. Nevaru ātri domāt, daudz ko aizmirstu, bieži nevaru atrast vajadzīgos vārdus sarunas laikā. Šķiet, ka pazaudētas arī vēlmes un intereses. Man pat pašam ir grūti saprast ko īsti gribu pateikt.” Tāpat kā pēc jebkuras citas psiholoģiskas traumas, arī pēc pārciesta insulta, notiek dzīves jēgas un dzīves redzējuma zaudējums. Piekrītot Janofam-Bulmanam, jāsaka, pēc pārciesta insulta sagrūst dzīves pamatakmeņi, pamatvērtības, pamat nostādnes pret pasauli. (7, 29.lpp) Pasaule vairs nešķiet tik labvēlīga, arī cilvēku attieksme pret to vairs nešķiet labvēlīga, pat tad, ja cilvēks pats pret tiem ir labvēlīgi noskaņots. Apkārtējā pasaule kļūst tāda kā neprognozējama un kādu brīdi pat bezjēdzīga. Vēl kāds eksistenciālisma pētnieku aprakstīts krīzes veids, kas raksturīgs cilvēkiem pēc pārciesta insulta - cilvēks šajā krīzē zaudē kādu daļu no savas dzīves, tādējādi pazaudē arī pats sevi. Kāds mūsu programmas dalībnieks stāsta: „Jūtu, ka man tik ļoti trūkst darba atmosfēras, kurā vienmēr griezos kā vilciņš.” Kāds cits programmas dalībnieks stāsta: ”Pēc slimības krasi mainījusies laika uztvere, agrāk laiks skrēja, tagad tas ir apstājies. Kalendāram vairs nav nozīmes.” Piemēram, agrāk 1.septembrī kāds no viņiem gāja uz skolu - uz darbu, kāds cits katru pavasari brauca uz sporta sacensībām, tagad „lai kas arī nenotiek, tas viss nav priekš manis”. Cilvēks izjūt sēras par zaudēto daļu no sevis, ar kuru kopā dzīve izlikās piepildīta un saturiska. Pēc insulta cilvēks zaudē arī sapņu un nākotnes plānu perspektīvu, parādās dzīves bezjēdzības izjūta, kas bieži iet roku rokā ar depresiju. Saskaņā ar dažādu pētnieku datiem, depresīvas reakcijas pēc pārciesta insulta parādās 11- 68% gadījumos. Kāds mūsu programmas dalībnieks stāstīja: „Pēc slimības es diezgan ilgi nekur negāju, ne ar vienu nerunāju, es tikai domāju. Domāju par to, ka agrāk tik strādāju un strādāju, bet tagad vairs nav kur iet - guli un domā. Bija laiks, kad man tik ļoti gribējās nomirt.” Marina stāstīja: „Pirmais jautājums, kurš parādījās galvā, kad sāku atgūties pēc insulta bija: „kā un priekš kam dzīvot tālāk?” Pēc insulta zūd dzīves piepildījuma un piesātinājuma sajūtas, parādās domas par dzīves netaisnību un sajūta, ka esi izmests no dzīves. Nesen mūsu programmai pievienojās 24 gadus jauna meitene. Insults notika, kad viņai bija 22.gadi. Asarām acīs viņa dalījās savā izmisumā: ”Ko tad lai es tagad daru? Kā vecīšiem sēdēt un skatīties seriālus? Bet tik daudz ko gribējās…„. Aiz tukšuma sajūtas slēpjas dzīves jēgas zudums. Cits programmas dalībnieks stāstīja: „Ja iepriekš mana dzīve bija piepildīta un piesātināta, pat skrienoša, tad tagad tā ir pārāk līgana, tāda kā pelēka. Maz kustību, dzīvei nav dinamikas. Tagad es pats piepildu savu ikdienu. Agrāk tas notika it kā pats no sevis. Baidos no tukšuma…”. Lai pārvarētu apjukumu pēc notikušā, insults prasa veikt radikālas dzīves veida izmaiņas - pieņemt ierobežojumus, pielāgoties sadzīvot ar esošo nespēju. Turklāt ir trauksme par to, ka fiziskā nespēja ir nepārejoša, tā nekad nezudīs, ka cilvēks paliks par nastu saviem tuviniekiem. Kopā ar trauksmi cilvēkam piemīt arī dusmas uz sevi – dusmas par savu nespēju, par pacietības trūkumu atjaunošanās procesā. Marina stāstīja: „Sāpina, reizēm pat kaitina mana bezspēcība vienkāršās situācijās - nevaru nogriezt nagus, nevaru ievērt adatā diegu, nevar piešūt pogu, nevaru…, nevaru…. Tik daudz dažādu „nevaru”. Attiecībā uz slimību, valda sašutums, protests un dusmas. Viens programmas dalībnieks teica: „Slimība - tas ir veltīgi iztērēts laiks.” Otrs papildināja: „Ar mūsu slimību dzīvot jau, protams, var, bet gribas dzīvot pilnvērtīgi.” Cilvēks esot bezspēcīgā stāvoklī un salīdzinot sevi pirms un pēc insulta bieži uztver sevi bez pašcieņas. Pēc slimības pazeminās pašpārliecinātība, pārņem savas nepilnvērtības sajūta, bailes izlikties nepilnvērtīgam citu acīs. Cilvēks piedzīvo vilšanos pats sevī. Šajā periodā līdz ar dzīves stabilitātes sajūtas, savas patības zudumu, tiek mests izaicinājums, kurš sapurina cilvēku, liek daudz ko pārskatīt un pārvērtēt. Izskatot dzīves krīzes pēc insulta situāciju no fenomenoloģijas viedokļa, var pieņemt, ka līdz ar ierasto attiecību ar pasauli zaudējumu, ierastā līdzcilvēku loka zaudējumu, neizbēgami mainīsies cilvēka patība, kas ir savstarpējo attiecību rezultāts. Šīs izmaiņas sākas ar zaudējuma pārdzīvojumu un iepriekšējās dzīves sava veida arhivēšanu. Atskatoties uz pārdzīvoto, cilvēks pārmet sev, jūtas vainīgs par „padarīto” un „nepadarīto”. Marina reiz teica : „Jūtu smagumu no tā, ka nepaspēju izdarīt to, ko varēju, kaut arī tas bija manos spēkos. Daudz ko atliku, cerēju, ka izdarīšu vēlāk, daudzas nozīmīgas lietas atliku kā otršķirīgas. Nodarbojos ar fasādi, bet neuztvēru būtību. Palikusi ir nožēla, ka neprātīgi/ nelietderīgi izmantoju laiku: „Pārāk daudz darāmā uzņēmos pati. Tas būtībā bija nepareizi. Domāju, ka spēka un enerģijas man ir daudz. Līdz ar to saviem palīgiem izrādīju „lāča pakalpojumu”. Līdzās man viņi tā arī palika lieliski izpildītāji, bet neiemācījās strādāt bez manis.” Insults ir ne tikai veselības, mīļotā darba, ierastā saskarsmes loka zaudējums, bet arī cilvēka iepriekšējā statusa zaudējums – gan kā ģimenes locekļa, gan kā profesionāļa. Ģimenes galva pēkšņi kļuvis bezspēcīgs, no citu palīdzības atkarīgs cilvēks, kuram nepieciešama kopšana. Bieži cilvēks vairs nav spējīgs strādāt savā profesijā. Kāds mūsu programmas dalībnieks teica: „Grūti, ka nespēju pelnīt naudu”. „ES„ tēls ir it kā sagruvis, ir zaudēts priekšstats par savu sūtību. Marina, pārdzīvoja, ka nekad vairs neizies pie skolas tāfeles (viņa bija brīnišķīga skolotāja un lieliska skolas direktore), pārdzīvoja, ka nevarēs padarīt savu skolu par pašu, pašu labāko - pašu labāko gan skolēniem, gan skolotājiem, gan skolēnu vecākiem. Reiz viņa man atzinās : „Skumjas par skolu uznāk kopā ar zaudējuma sāpēm. Zini ir tā, it kā pēc insulta esmu pazaudējusi pati sevi. „ Var uzskatīt, ka cilvēks, pārdzīvojot patības krīzi, saskaras ar refleksīviem pārdzīvojumiem. Cilvēks cenšas noteikt priekš sevis patiesi „reālo” un „īsto”, atdalīt to no „nereālā” un „”viltus” pats sevī un savā dzīvē. Pēc insulta cilvēks it kā zaudē dzīves kustības virzienu. Dzīvot tā, lai viss būtu sociāli pareizi pieņemami, vairs nav noteicoši. Svarīgi, lai viss būtu patiesi un īsti. Pēc Emmas van Dorsenas domām, šāda situācija sniedz iespēju nonākt līdz patiesi autentiskam dzīves veidam. Tas ir virziens no pilnīgas bezspēcības uz patiesu savas dzīves radīšanu (tā sākas ar fizisku kustību un turpinās ar savas dzīves piepildījuma centieniem). Tas ir virziens no tā, ko vēlas citi uz to, ko cilvēks patiesi vēlas pats, uz to , ko diktē viņa sirdsapziņa. Lai būtu autentisks cilvēkam aci pret aci jāsatiek un jāapzinās gan savi ierobežojumi, iespējamie zaudējumi un nāve, gan arī savas iespējas. (1, 78 lpp.) Pēc insulta tiek pārdzīvotas ķermeniskā „ES” tēla izmaiņas un iespējamā šo fizisko izmaiņu fatalitāte. Kāds programmas dalībnieks dalījās: „Tagad visu laiku - gan dienā, gan naktī ir sāpes. Esmu kā divi cilvēki: Viena daļa esmu es, otra daļa nav mana. Kājas notūkušas. Vai tas viss vispār pāries?” Ir novērojama tāda savdabīga aizsardzība, kas saistīta ar neadekvātu savu spēju novērtējumu. Reizēm cilvēka fiziskie ierobežojumi tiek dramatizēti – cilvēks izliekas par apstākļu upuri un atsakās darīt pat to, kas ir viņa spēkos (piemēram, veikt elementāro higiēnu). Atmetot ar roku sev, cilvēks it kā padara nevērtīgu savu dzīvi, uzskata, ka invalīda dzīve vispār nav nekāda dzīve. Tomēr mēdz būt arī pretējs variants - cilvēks nenovērtē, ignorē savus ierobežojumus, cenšas darīt ko tādu, kas nav viņam pa spēkam, aizmirstot, ka fiziskā spēka viņam nav daudz, ka traucēta vispārējā kustību koordinācija. Cilvēkam daudz vairāk jācenšas, lai samērotu savus spēkus un savas vēlmes ar savām iespējām kā jebkad iepriekš dzīvē tas ir darīts. Tas nav vienkārši, tā kā vajag gribēt un mēģināt vairāk nekā cilvēks to pašlaik spēj, tomēr ne tik ļoti vairāk, lai mēģinājumi un centieni „atmestu” viņu atpakaļ. Nopietna insulta gadījumos (nozīmīgs galvas smadzeņu bojājums) atsevišķas lietas izrādās zaudētas neatgriezeniski. Pasaules Veselības organizācijas Statistika liecina, ka tikai 10% cilvēku, kas izdzīvojuši pēc insulta atgriežas vai turpina pilnvērtīgu dzīvi. 30% ir noturīgas atlieku parādības un 60% paliek ar smagu invaliditāti. Tomēr minētā medicīniskā statistika atspoguļo tikai fiziskās veselības stāvokļa izmaiņu dinamiku. Mūsu psiholoģiskās rehabilitācijas pieredze liecina, ka ”psiholoģiskās invalidizācijas” periods (arī pie paliekošiem kustību un runas traucējumiem) beidzās tad, kad cilvēks rada (nevis atgriež iepriekšējo, jo tas praktiski nav iespējams) sev jaunu un pilnvērtīgu dzīvi, sajūtot savu vajadzību, piederību, apjaušot sevi kā kaut ko nozīmīgu un varošu. Pat tad, kad cilvēks nevar izmainīt kādu no esošajiem fiziskajiem veselības ierobežojumiem, pastāv izvēles iespēja - kā ar to dzīvot un sadzīvot. „Cilvēks pats var izvēlēties vai palielināt esošo neveiksmju koeficientu, vai izmantojot savu iekšējo spēku gūt piepildījumu un gandarījumu tur, kur tas ir iespējams”. (7, 31.lpp.) M. Heideggers norāda, ka katrs cilvēks ir iemests savā eksistenciālajā situācijā. Pieņemot to kā pamatinformāciju, cilvēks kļūst reālistiskāks un viņa dzīve kļūst patiesāka. Vēl kāds mūsu programmas dalībnieks stāstīja: „Es visu saprotu, pats esmu vainīgs, pats esmu sevi nolietojis, nomocījis. Domāju, esmu no dzelzs un visu varu. Tagad saprotu, ka uz lietām jāskatās ir reāli. Gribētos kļūt tādam pašam kā iepriekš, bet šobrīd esmu kā palēninātā filmā. Man palīdz izpratne, ka es tomēr esmu slims un nevajag saspringt un steigties (taisnības labad, jāsaka, reizēm es to aizmirstu). Tagad vajag apdomāties un būt uzmanīgam. Pēc tik daudz gadiem mana ticība pilnīgai zaudēto funkciju atjaunošanai, zaudē spēku. Gribasspēks ir jāsaspiež dūrē.” Nevaru nepiekrist F.Vasiļukam par to, ka krīzes pārdzīvojumi ir dziļš iekšējs emocionāls un gribasspēka darbs lai atjaunotu garīgo līdzsvaru, lai atjaunotu pastāvēšanas eksistences izpratni. (2.) Dzīves krīzes pārdzīvojumu dinamika pēc insulta Izskatīsim dzīves krīzes pārdzīvojumu dinamiku pēc insulta caur dzīves notikumu pārdzīvojumu aprakstu. Dzīves notikumi kā īpaši nozīmīgas situācijas, kuras kļūst par attieksmes izmaiņu avotu gan pret sevi, gan pret savu pagātni, gan arī pret savu nākotni. Tie var būt visdažādākie dzīves notikumi: kā notikumi kā iespaidi, cilvēka iekšējās pasaules notikumi, notikumi kā uzvedība, ārējās vides notikumi (klasifikācija pēc Loginovas N.). Šajā kontekstā mēs neizskatām tikai biogrāfiskos notikumus. Mums bija būtiski izskatīt tos dzīves notikumus pēc insulta, kuri ir cilvēka atjaunošanās procesa pēc slimības rādītāji . Vai tie prasīja nozīmīgas izmaiņas turpmākajam cilvēka dzīves veidam, kas, savukārt, arī norāda uz psiholoģiskās rehabilitācijas procesu un bija svarīgi noskaidrot ar kādiem pārdzīvojumiem tie ir saistīti. Atjaunošanās pēc insulta, it īpaši, ja ir nozīmīgs galvas smadzeņu bojājums, norit ļoti lēni un pakāpeniski. Pirmajā laikā pēc insulta, cilvēks līdz galam nespēj aptvert, kas ar viņu ir noticis. Cilvēks apzinās, ka noticis ir kaut kas slikts un tas ir ļoti nopietni. Šķiet dīvaini, ka tad, kad cilvēks cenšas kaut ko pateikt vai izdarīt, nekas nesanāk - valoda un ķermenis neklausa. Šis stāvoklis ļoti labi parādīts filmā „Skafandrs un taurenis”. Marina stāstīja: „Apmēram 10 dienas pēc insulta, tuvinieki uzaicināja pie manis mums pazīstamu mācītāju. Tēvs Boriss kaut ko lasīja, kaut ko darīja, bet es tā īsti nesapratu ko. Uztvere bija fragmentāra. Tomēr interesanti, ka pēc šī rituāla acis it kā atvērās plašāk, bija nokritis nost kaut kāds plīvurs. Parādījās atvieglojums. Atmiņā ir vēl divi notikumi, abi saistīti ar brīnumainām, grūti aprakstāmām sajūtām un spilgtu atziņu „Es dzīvoju!!!”. Pilnas paralīzes stāvoklī rehabilitācijas centrā Marinu ievietoja baseinā. Pirmais, ko fiksēja skats, bija saule un mazas zaļas lapiņas kokos aiz loga. Šķiet viņa smaidīja aiz laimes, redzot šo ainu. Kļuva pārsteidzoši līksmi, uzvirmoja priecīga doma „Es dzīvoju!” Drīzumā jau kādā citā dienā tajā pašā rehabilitācijas centrā Marinu uzsēdināja zirga mugurā. Viņa pašai šis pasākums šķita visnotaļ jocīgs, pavīdēja doma: ”Par mani ņirgājās, esmu taču paralizēta! Un zirga mugurā līdz šim arī nekad neesmu sēdējusi.” Bet pateikt to viņa nevarēja, jo valodas nebija. Riteņkrēslā viņu pieveda pie zirga, tad četri cilvēki pacēla un iesēdināja speciālā sēdeklī zirga mugurā. Zirgs pagriezās pret Marinu un paskatījās tik gudrām acīm kā teikdams : „Nu, ko, ejam…”Dīvaini, bet mugura it kā pati iztaisnojās, stāja kļuva gluži karaliska, ķermenis juta lielā, gudrā dzīvnieka siltumu un mēs lēnām sākām kustēties (divi cilvēki pieturēja Marinu) „Es dzīvoju!!!” sajūsmināja doma. Minēto var pieskaitīt pie notikumiem kā iespaidiem, kas ne tikai atspoguļo cilvēka aktuālo stāvokli, bet arī rada jaunus pārdzīvojumus, liekot novērtēt cilvēka dzīvības vērtību. Praktiski visiem cilvēkiem pēc pārciesta insulta seko dienas, kas ir līdzīgas viena otrai, kad sevi piecelt var tikai ar gribasspēku. Tas var vilkties pusgadu, gadu, pusotra gada. Marina šo laiku raksturo : „Vilkās pelēkas dienas, pat tad, kad spīdēja saule izpalika prieks, jo nesapratu kā lai es dzīvoju tālāk. Mani ietina lipīga pelēcība - viens un tas pats. Grūtākais - piecelties un darīt vismaz kaut ko.” Šajā laikā palīdz, ja katru dienu (par to parasti rūpējas tuvinieki) pie cilvēka ierodas speciālisti, lai veiktu nodarbības - logopēds, fizioterapeits, ergoterapeits u.c. Lai satiktos ar speciālistu , cilvēks ir spiests vismaz piecelties no gultas, nomazgāties, apģērbties. Tas ievieš slimnieka dzīvē noteiktu dažādību. Ļoti svarīgi , lai pēc iespējas biežāk, cilvēku apciemo tuvinieki, lai runā ar slimnieku pat tad, ja cilvēks vēl nespēj atbildēt. „Tikšanās ar dēliem un draugiem neļāva man ieslīgt pilnīgā depresijā”, stāsta Marina. Šajā periodā cilvēks vēl cer kļūt iepriekšējais un tic, ka varēs atsāk savas iepriekšējās nodarbes, tic, ka varēs darboties savā profesijā. Šī uztvere piešķir spēkus un ir tāda savdabīga gaisma „tuneļa galā”. Nākošais spilgtais notikums cita citai līdzīgo dienu virknē saistīts jau ar pirmo nopietno patstāvīgo darbību. Marina stāsta: „Atceros, kā pirmo reizi izlēmu, ka patstāvīgi varēšu doties uz veikalu iepirkties. Mājās ilgi trenējos izrunāt vārdu „maize”, baidījos, ka mani nesapratīs. Kad piegāju pie pārdevēja (iepriekš pārliecinājusies, ka rindas nav), mani ieķīlēja. Skatos uz maizi, bet pateikt neko nevaru. Nobijos, ka pārdevēja sadusmosies par to, ka nezinu, ko man vajag. Blokāde kļuva vēl lielāka. Bet pārdevēja pasmaidīja un piedāvāja: ”Baltmaizi?” Es izelpoju un atkārtoju ” Maizi, balto”. Turpmāk Marina jau regulāri patstāvīgi devās uz veikalu pēc produktiem, bet taisnības labad, jāsaka, ka iepriekš jau tika izvēlēti simpātiski un labsirdīgi pārdevēji. Jo lielāka kļūst cilvēka patstāvība aktivitātēs, jo lielāka autonomija tiek iegūta. Ārkārtīgi nozīmīgs dzīves pārdzīvojumu krīzes etaps cilvēkiem pēc pārciesta insulta ir savas dzīves inventarizācija, savu dzīves uzskatu un vērtību, savas attieksmes pret citiem, kā arī sava dzīves veida inventarizācija. Svarīgi ir pārskatīt savus ticējumus, uzskatus un uztveri. Cilvēks cenšas novērtēt savu ieguldījumu (faktiski savu atbildību) notikušajā insultā - kā pats cilvēks, kā viņa dzīves veids ir veicinājuši slimību. Mūsu programmas dalībnieki stāsta: „Kad domāju par savu slimību, es sevi baru, ka esmu to pieļāvis. Saslimu, jo savlaicīgi nepievērsu uzmanību savai veselībai. Insults notika, jo es nekad neatpūtos, daudzus gadus negāju atvaļinājumā, kaut gan darbs bija nervozs. Vajag sevi nedaudz pažēlot, nav jāvelk viss pašam. Es saslimu, jo daudz strādāju un daudz smēķēju.” Pirmkārt, tiek precizēti personīgie priekšstati par pasauli un esamības būtību, noskaidrojas personīgā pārliecība, tiek noteiktas skaidras prioritātes. Reizēm tiek pārskatītas dzīves izvēles. Marina padalījās: „Sapratu, ka dzīvē jāsteidzas ir lēnām - vispirms padomāt, tad darīt. Iepriekš biežāk rīkojos impulsīvi”. Daži cilvēki, kad jau nedaudz ir atjaunojusies valoda un kustības, mēģina atgriezties iepriekšējā darba vietā. Protams, ir ļoti bail, jo cilvēks apzinās savus ierobežojumus, tomēr cer, ka viņam izdosies darboties. „Vajag strādāt ar sevi un viss pāries”, teica Marina. Protams, ir arī šaubas, bet biežāk pārsvaru ņem cerība. Ir svarīgi pamēģināt, lai droši pārliecinātos un nelolotu cerības „kā būtu, ja būtu”. Darba vietā cilvēku sagaida citi pārbaudījumi. Kāds patiesi gaida un priecājās par viņa atgriešanos darbā. Tas sniedz atbalstu un uzmundrinājumu. Kāds bez kautrēšanās cenšas izpētīt redzamos un jūtamos zaudējumus pēc slimības, it kā meklējot argumentus tam, ka cilvēks nespēs strādāt. Arī to pārciest ir grūti. Rodas tāda neveikluma sajūta – „kā zoodārzā”. Visnepatīkamākā ir savas bezspēcības sajūta, jo nevari noreaģēt, nevari pārtraukt šo nepatīkamo pētīšanu, nevari atrast īstos vārdus, nevari tos izteikt. Tomēr sāpīgākais izrādās pazemojošais žēlums. Marina atceras: „Pirmā pedagoģiskās padomes sēde pēc slimības. Iepriekš biju tikusies ar visiem kolēģiem un vairs nebaidījos tik ļoti. Bet, kad iznācu kolektīva priekšā, ieraudzīju tik daudz acu, kas runāja skaidrāk kā pateikti vārdi - dažās saskatīju atbalstu, dažās redzēju nosodījumu, bija acis, kurās redzēju līdz sāpēm pazemojošu žēlumu. Ne to cilvēcīgo, līdzcietīgo žēlumu, redzēju citu – pazemojošu žēlumu”. Pat stāstot šo piedzīvojumu, Marinas acīs sariešas asaras un aizlūst balss. Tad reiz pienāk īpaši sarežģīts mirklis, kad cilvēks apzinās, ka viņš nespēj darboties profesionālajā jomā. Zaudēto funkciju kompensācijas mehānismi ieslēdzas ārkārtīgi lēni un, iespējams, ka atsevišķas funkcijas nekad vairs neatjaunosies līdz iepriekšējam līmenim. Marina stāstīja šādu notikumu. „Pie manis kā pie skolas direktores atnāca kāda skolnieka mamma, kuru bija izsaucis kāds skolotājs, lai pārrunātu dēla uzvedību skolā, kā arī, lai atgādinātu viņai par vecāku pienākumiem. Mums prognozējās smaga saruna. Es jau iepriekš zināju par šo tikšanos, biju sagatavojusies un mierīga. Galva bija skaidra, tomēr vārdi pēkšņi pazuda, es neko nevarēju pateikt. Parādījās baisa nolemtības sajūta. Es sapratu: „Viss. Tēma ir slēgta. Ir laiks atkāpties no profesionālās darbības sfēras.” Ar laiku, pat tad, kad cilvēks jau pilnībā apzinās insulta seku smagumu, viņam rodas dabiska vēlme nodarboties ar ierastām lietām – sadzīviski ikdienišķām vai profesionālām. Tas var vilkties samērā ilgstoši, līdz pēkšņi cilvēks aptver, ka tas nav iespējams, ka šī iespēja dzīvē ir zudusi un varbūt nekad vairs nebūs. Pamostas dvēseles sāpes, uzvirmo aizvainojums uz likteni, uz bezspēcību, asaras līst pašas no sevis. Ļoti nozīmīgas cilvēkam pēc pārciesta insulta ir pat nejaušas tikšanās ar bijušajiem kolēģiem vai paziņām.. Marina stāstīja par šādu tikšanos: ”Esot sanatorijā, nejauši satiku kāda sava skolēna mammu. Viņa strādāja par grāmatvedi iestādē, kurā ārstējos. Viņa uzaicināja mani pie sevis uz kabinetu un mēs sarunājāmies tā, it kā starp mums nebūtu bijuši tie 10 gadi, kurus netikāmies. Bija tik patīkami sajust, ka ar mani sarunājās aiz cieņas un ar interesi, nevis dēļ žēluma.” Cilvēkam pēc insulta ir ārkārtīgi svarīgi atrast sev jaunu vietu dzīvē, atklāt sev jaunu nodarbošanos, ko var darīt, kas viņam sagādās prieku un radīs interesi. Jaunās nodarbošanās subjektīvā nozīmīguma un intereses par to savienojums, bieži ir nozīmīgs nosacījums dzīves jēgas iegūšanai pēc insulta. Kad kāda psiholoģijas centra vadītāja ierosināja Marinai apvienot tādus cilvēkus kā viņa un izveidot biedrību, Marina atžirga: „Vienkārši eksistēt man nav intereses, bet ar ko tad lai nodarbojas, ja darīt to, kas vislabāk patīk, vairs nevari? Tad, kad Ludmila (centra vadītāja) izteica ierosinājumu un piedāvāja atbalstu, es atradu savu nišu dzīvē. Viņa man it kā deva grūdienu, es uzreiz sapratu, ka man tas ir vajadzīgs un nozīmīgs, sapratu, ka gribu ar to nodarboties. Īpašs krīzes pārdzīvojumu posms pēc insulta ir tā saucamā pozitīvā pieredzes rekonstrukcija. Pēc Bo Jakobsena domām tā ir attieksmes pret savu slimību maiņa kā uz kaut ko pozitīvu. „Cilvēks var sākt uztvert slimību kā kaut ko, kas bija nepieciešams. Kaut arī sagādāja ciešanas, priekš tam, lai atklātu uzzinātu, iepazītu noteiktas lietas”. (7, 38-39 lpp.) Minētais posms var nebūt visiem cilvēkiem. Mūsu programmā kāds cilvēks tikko kā pēc insulta sāka gleznot, darot to ar kreiso roku. Ir tādi cilvēki, kuri patiesi iemācās izbaudīt dzīvi un attiecības tikai pēc insulta. Būtiski ir tas, ka cilvēki savādāk novērtē dzīvi, izturas pret to novērtējot un atklājot, ka dzīve nav bezgalīga un tai jābūt patiesi piesātinātai, jo laika, lai īstenotu savus plānus nav daudz. Marina dalījās pieredzē: ”Mana pasaule pirms insulta noteikti bija nabadzīgāka. Tikai pēc insulta man nāca atklāsme, ka invaliditāte nav fiziskais stāvoklis, bet gan psiholoģiskais stāvoklis. Ir cilvēki, kuriem darbojās visas ķermeņa daļas, bet savā būtībā viņi ir invalīdi. Pat tad, ja man ir fizisko spēju ierobežojumi, es varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un nejusties invalīds.” Cilvēkiem ar fizisko spēju ierobežojumiem, kad darbojās tikai viena roka, ļoti svarīgi ir pašam radīt ko skaistu un iepriecināt ar savu veikumu arī citus. Mūsu programmas dalībnieki ar lielu prieku strādā ar mālu, apglezno stiklu. Savus izstrādājumus dāvina labdarības balles dalībniekiem, saviem tuviniekiem. Iespēja uzdāvināt otram paša izstrādājumu ir nozīmīgs notikums. Kāds programmas dalībnieks stāstīja: ”Tik patīkami bija sajust māla siltumu rokās, sajust kā tas pakļaujas manai gribai un no māla pikuča izveidojās maza mīļa lietiņa.” Šiem izstrādājumiem tik tiešām piemīt īpašs cilvēka dvēseles siltums. Mūsuprāt, dzīves krīze pēc insulta tiek pārvarēta tad, kad pieaug vitalitāte, parādās bauda un prieks ar un par dzīves procesu, parādās entuziasms darīt to, ko ir vērts darīt. Un galu galā krīze ir nobeigta, kad cilvēks patiesi dara maksimāli iespējamo to fizisko ierobežojumu ietvaros, kas viņam piemīt. Tās arī ir personīgās autentiskās dzīves pazīmes. „Krīze ir sāpīga, bet tai pat laikā tā ir iespēja sajust pasauli, iespēja atrast sevi, noskaidrot savu pozīciju uz zemes, uzņemties atbildību par savu dzīvi.” [7, 40 lpp.] Cilvēka pēc insulta dzīves pasaule Jaunajos apstākļos pēc insulta mainās praktiski visas cilvēka dzīves pasaules dimensijas. Fizisko spēju plaknē, esošie kustību ierobežojumi rada fundamentālas nesaskaņas ar fizisko pasauli radot cilvēkam reālus pārbaudījumus. Un ne tādēļ, ka cilvēks tik daudz ko pašlaik nevar izdarīt, bet arī tādēļ, ka vēl nav atklājis sev, ka darīt tomēr var, cilvēks sākotnēji nepieņem jauno situāciju, vai nu noliedzot savu nespēju, vai arī uztver to kā absolūti bezcerīgu. Nepieciešams apgūt ne tikai elementāras pašaprūpes prasmes, bet arī iemācīties ar vienu roku (reizēm tā ir kreisā, bet vadošā cilvēkam ir labā roka) veikt ikdienišķus mājas darbus. Kāds vīrietis pēc pārciesta insulta ar izmisumu mums teica: „Domās es varu tik daudz ko paveikt, bet dzīvē esmu bezrocis. Tas nospiež.” Nav ticības un uzticības pašam par savu ķermeni, līdzsvars var pazust jebkurā mirklī, no straujākas kustības var samesties kājas. Nepieciešama noteikta vīrišķība, lai pārvarētu pirmos pakāpienus, lai pirmo reizi patstāvīgi iekāptu sabiedriskajā transportā, lai patstāvīgi nokļūtu līdz noteikta vietai vai vienkārši palūgtu apkārtējiem palīdzību, pasakot, ka esi invalīds. Atceros, kā Marina pirmajā gadā, patstāvīgi pārvietojoties pa pilsētu, izjuta apvainojumu, sāpes un izmisumu, kad nācās garāmgājējam lūgt palīdzību uzvilkt dūrainīti (bija ziema), bet viņu noturēja par piedzērušos. Pēc tam viņa ilgu laiku nevarēja nevienam un neko palūgt. Vārds „invalīds” šķita apvainojošs un pazemojošs un viņa nespēja to izrunāt. Mūsu „vigorieši” apsveic viens otru ar uzvarām, lepojās ar tām. Mēs visi priecājāmies, kad Vladimirs kluba tikšanās laikā noskaitīja četrrindīti (pēc insulta viņš nerunāja vispār), Staņislavs sāka pārvietoties bez spieķa, Marina uz muguras nopeldēja 5 metrus, bet Nikolajs apsēdās pie sava automobiļa stūres! Tomēr attiecību ar fizisko pasauli noregulēšana, nepadara cilvēka dzīvi labklājīgāku, tas ir tikai pilnvērtīgas dzīves priekšnoteikums. Arī pretēji - ja cilvēks pēc insulta ir koncentrējies tikai uz fizisko pasauli, tad agri vai vēlu viņš nonāk konfrontācijā ar citām savas dzīves problēmām. Pēc Emmas van Dorsenas domām cilvēka un fiziskās vides dimensiju mijiedarbības mērķis ir elastības attīstīšana, noteikta līdzsvara iegūšana starp aktīvo un pasīvo, starp veselību un slimību, starp drošību un nedrošību [1, 106 lpp.]. Turklāt, tikmēr, kamēr cilvēks nebūs samierinājies ar to, ka pats spēj neatkarīgi pārvaldīt savu fizisko pastāvēšanu, nav nozīmes strādāt citās dimensijās, ne sociālajā, ne personiskajā, ne garīgajā [1, 137 lpp.). Pirmā pazīme tam, ka cilvēks pēc pārciesta insulta, ir noticējis sev un uzņēmies atbildību par savu fizisko stāvokli, ir atbilde uz piedāvāto palīdzību: „Paldies. Es pats!” Sociālā pasaule pēc insulta ir izjaukta. Cilvēks bieži jūtas vientuļš, nevajadzīgs un lieks, nesvarīgs citiem. It kā izslēgts no citu dzīves, viņš kautrējas par savu invaliditāti gan fiziskajā, gan sociālajā plaknē. Kāds mūsu programmas dalībnieks padalījās domās: „Saskarsmē ar citiem man visgrūtāk ir parādīt sevi kā invalīdu.” Ja pirms slimības cilvēks ir bijis vadošā amatā, tad pēc slimības viņam ir īpaši grūti samierināties ar sociālā nozīmīguma zaudējumu, ar jauno stāvokli, kad esi atkarīgs no palīdzības. Tam pievienojas arī tukšuma sajūta. Ikdienišķs un vienmērīgs dzīves ritējums cilvēkam šķiet apgrūtinoša rutīna. Dvēsele joprojām smeldze par savu uzņēmumu. Kāds mūsu programmas dalībnieks (nestrādājošs jau 5 gadus) sašutumā stāstīja: „Visapkārt ir juceklis, bardaks! Iedomājaties, manā iepriekšējā darbā caurules nodeva metāllūžņiem! Kāds materiāls!” Daudzi cilvēki pēc insulta ļoti ilgi saglabā cerību atgriezties iepriekšējā darba vietā un pat mēģina to izdarīt. Mēģinājums atgriezties darbā ir atjaunošanās pēc slimības motivators. Grūti ir atzīt, ka atsevišķos gadījumos profesionālās nodarbes zaudējums ir neatgriezenisks. Kāds bijušais skolotājs dalījās: „Pamostos no rīta ar satraukumu - jāskrien, jāskrien uz stundām. Tad atceros – ai, kādas stundas? Un pamostas tādas dvēseles sāpes… „. Un vēl sarežģītāk šajā situācijā ir aiziet, aiziet uz „nekurieni”. Tie, kuri nevar dzīvot bez darba uzdod sev jautājumu: „Ko? Ko vēl es protu ? Ko es varētu darīt?” Cilvēks apzinās, ka agrākā „ķēriena” viņam vairs nav, reakcijas nav, atmiņa „klibo”, domāšana nav elastīga, kustības ierobežotas. Un tad cilvēks sāk meklēt kā un ar ko piepildīt savu dzīvi - kam varētu būt noderīgs. Emma van Dorsena norāda, ka koncentrējoties uz iekšējo pārdzīvojumu autentiskumu, cilvēks var iegūt sajūtu, ka neatrodas fizisku un sociālu determinanšu varā (1, 137 lpp.). Ārkārtīgi svarīgs cilvēkam pēc insulta ir tuvinieku un draugu atbalsts. Runa nav par ārstēšanu, veselīgu uzturu u.t.t. (tas viss, protams, arī ir svarīgi). Taču daudz nozīmīgāk ir ticība cilvēkam, pacietība un iecietība, mierīgas attiecības, līdzvērtīgas sarunas, arī iekļaušana tādos mājas darbos, kas cilvēkam ir „pa spēkam.” Tuvinieku radīti „siltumnīcas apstākļi” ir kaitīgi, tas padara cilvēku infantilu un vēl bezpalīdzīgāku. Kāds mūsu programmas dalībnieks bija sašutis: „Mana ģimene cenšas radīt man inkubatora apstākļus. Bet es, es negribu! Es gribu laukā, salā!” Svarīgi, lai tuvinieki kā iepriekš noteiktos jautājumos vērstos pie cilvēka, lai jautājuma risinājumus meklētu kopīgi. ”Pēc insulta es sapratu, ka esmu tāds pats cilvēks kā pirms tam, tikai ar ierobežotām iespējām. Savus pienākumus mājās es joprojām izpildu - varu kaut ko salabot, varu konsultēt labošanas darbos. Tuvinieki izmanto manus padomus. Esmu pārliecināts, pēc kāda laika es atkal būšu noteicējs mājās.” Cilvēks pēc insulta, savādāk vērtē cilvēciskās attiecības: „attiecības kļuvušas patiesākas, jo nesaistās vairs, galvenokārt, tikai ar lietišķiem un sociāli noderīgiem kontaktiem.” „Lielākais prieks ir saskarsmes prieks. Ir lieliski, ka vairs nevajag skriet. Līdz šim bija pārāk maz laika, lai tā izbaudītu saskarsmi ar draugiem. Tagad varu sev to atļauties!”, „Brīvajā laikā man patīk ieklausīties citos.” Īpaši nozīmīga ir saskarsme ar „nelaimes biedriem”- ar citiem cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu. Redzot citu cilvēku sasniegumus, var savādāk palūkoties uz savu situāciju. Šajā saskarsmē cilvēks jūtās patiesi saprasts. Tikai tas, kurš gājis to pašu ceļu, var novērtēt ar kādām grūtībām kaut kas ir sasniegts un viņa padoms būs patiešām nozīmīgs. Tad, kad iestājas izmisums par šķietami neredzamo uzlabojumu, tieši cilvēki, kas pārcietuši insultu spēj pamanīt un novērtēt sasniegumu dinamiku. Palīdzot viens otram, cilvēki jūtas vajadzīgi un svarīgi kādam citam. Draudzīga radošuma atmosfēra ļauj noticēt, ka cilvēks var atļauties darīt arī to, ko nekad iepriekš nav darījis, turklāt tas var izrādīties arī ļoti aizraujoši. Mūsu „vigorieši” labprāt dalās par izdomātajiem jaunievedumiem savas ikdienas un pašaprūpes uzlabošanai, kopīgi nodarbojās ar keramiku, apglezno stiklu. Pēc P.Tilliha domām: ”Es top Es tāpēc, ka tam ir pasaule, strukturēts universs, kuram Es pieder. Tajā pat laikā, esot nošķirts no tā Es. Es un pasaule korelē. Tāpat korelē individualitāte un līdzdalība”. Līdzdalīties burtiski nozīmē piedalīties, darboties kopīgi ar citiem, būt daļai no kaut kā. Tā kā cilvēkiem pēc pārciesta insulta raksturīga līdzdalības pasaulē zaudējuma sajūta, ne tikai personīgā Es zaudējums. „Apstiprinot sevi kā daļu no kaut kā vajadzīga drosme un gara spēks, tāpat kā apstiprinot sevi kā sevi pašu (6 , 76lp.). Cilvēka pēc insulta personības pasaule. Personības īpašības, ko cilvēki pēc insulta novērtē sevī ir ļoti dažādas. Pirmkārt, tās ir savaldība, pacietība, darba mīlestība, gribasspēks, neatlaidība. Tās ir īpašības, kas palīdz sarežģītajā ikdienas darbā, lai atjaunotos pēc slimības (lai atjaunotos, cilvēkam gadiem ilgi ikdienā jāveic speciālus fiziskos vingrinājumus, jāveic vingrinājumus valodas atjaunošanai.) Cilvēks pēc insulta augstu vērtē tās rakstura īpašības, kuras viņam ir atjaunojušās. Kāda programmas dalībniece stāsta : „Priecājos, ka atkal esmu atguvusi caursišanas spējas. Atkal pārliecības un labas lietas dēļ varu iet uz jebkuru iestādi, pie jebkura ierēdņa. Bet bija laiks pēc insulta, kad kaunējos par savu stāvokli, ka esmu invalīde, kaunējos palūgt palīdzību pat vienkāršās sadzīves situācijās.” Pēc insultu pārcietušo cilvēku domām, pat vienkāršas humānās cilvēka īpašības mainās. Piemēram, žēlsirdība, labvēlība, līdzcietība, viņuprāt, iepriekš bijušas tādas virspusējas, saistītas ar žēlumu pret citu nelaimi vai sliktu audzināšanu. Tagad žēlsirdība ir iekšēja, izjūtot otra cilvēka sāpes, līdz ar to atsaucība arī ir cita. Mūsu programmā visi atbalsta viens otru un dara to ar patiesu ticību, ka otram ar laiku izdosies. Viens mūsu programmas dalībnieks stāstīja:” Katru reizi, kad gatavojos doties uz klubu, jau no rīta cenšos uzlabot sev noskaņojumu, lai iepriecinātu citus, lai uzmundrinātu tos, kam tas ir nepieciešams” Kāds cits atkal teica :”Man ir svarīgi, lai cilvēki pēc pārciesta insulta, skatoties uz mani noticētu, ka atjaunošanās ir iespējama. Es tam ticu un gribu nodot šo ticību citiem.” Parasti, pēc pārciesta insulta mainās cilvēka attieksme pret veselību. Veselība kļūst īpaša vērtība dzīvē. „Mana slimība attīstās, kad pārāk maz vērības pievērs savai veselībai. Asinsspiediens? Ai, nu pasēžu uz lievenīša, uzpīpēju, pārgāja. Mana veselība būtu lieliska, ja būtu pieturējies pie veselīgāka dzīves veida.” Cilvēki, kas pārcietuši insultu, lepojās par katru savu patstāvīgo soli. „Par sasniegumu pēc insulta uzskatu māku kaut ko sagriezt, varu palīdzēt kaut ko pagatavot.” „Iepriekš biju ratiņkrēslā, tagad pats varu sevi aprūpēt, pārvietojos patstāvīgi bez citu palīdzības. Jā, un pēc 4 gadu pārtraukuma apsēdos pie automašīnas stūres. Es esmu kaut ko vērts. Es kaut ko sasniedzu. Domāju, ka varu sevi cienīt par mīlestību pret dzīvi.” Svarīgi izrādās jaunu nodarbošanās veidu atklājumi, jaunu prasmju, jaunu spēju atklājumi. Pat tādās jomās, kuras iepriekš nav bijušas zināmas, iepriekš nav izmantotas. „Nekad iepriekš neesmu nodarbojies ar roku radošu darbību, tādas nodarbes man bija vienaldzīgas, neizsauca interesi. Bet tagad man ļoti patīk kaut ko skaistu izgatavot pašai. Un arī kopīgs radošums sagādā labpatiku, kad līdzās citi cilvēki pēc insulta cenšas pagatavot pašu izdomātas lietas.” „Pēc insulta atklāju priekš sevis izjādes ar zirgu kā īpašu nodarbi. Tā ir ne tikai patīkama, bet arī apbrīnojami svarīga psiholoģiski – sajust sevi zirgā.” „Tagad man iepatikusies krustvārdu mīklu minēšana. Iepriekš ar to neaizrāvos un tad, kad logopēds piedāvāja krustvārdu mīklu, biju ļoti skeptiska.” Pamatu pamatos cilvēka pēc pārciesta insulta īslaicīgas perspektīvas saturs ir atjaunošanās process. Cilvēki aktīvi meklē jaunus veidus, jaunas atjaunošanās metodes un mainās ar informāciju par uzturu, par vingrojumiem un dalās pieredzē. Viņu plānos parādās datora lietošanas prasmju apgūšana, viņi cenšas apgūt internetu, skype vai fotošopu. Šīs prasmes nodrošina papildus saskarsmes iespējas, kā arī sniedz iespēju nodarboties ar mīlamām un patīkamām aktivitātēm. Tie, kas sasnieguši būtiskus rezultātus atjaunošanās procesā, zina, ka svarīgākais ir gribēšana un ticība sev, mierīgums, pārliecība un ikdienas darbs. „Lai atjaunotos pēc insulta, man ir jānoskaņojas uz atjaunošanos, man jāiestāsta sev, ka es to varu.” Lai veiksmīgi atjaunotos pēc insulta, svarīgi neļauties izmisumam un mūsu programmas dalībnieki to zina. Katram ir savas metodes, kā uzmundrināt sevi. Lūk, dažas no tām: „Lai tiktu galā ar sarežģītu situāciju, es dziedu.”, „Šķietami nepārvaramu šķēršļa priekšā es saku : „Stop mašīna, ieslēgt atpakaļgaitu, Atrast citu ceļu.”, „Mieru, tikai mieru, vēl nav vakars.”, „Nokļūstot grūtā situācijā, atceros, vairāki mani pārgājieni ir bijuši daudzas reizes grūtāki.”, „Reizēs, kad man nesanāk, es nomierinos un apsveru, kā risināt problēmu citādāk.”, „Ja nepadodas, es mainu darbības veidu, to kas nepadodas, atliekot uz vēlāku laiku.” Parādās arī atteikšanās no sarežģītu situāciju pārvarēšanas, noniecinot tās un racionalizējot, cilvēks iestāsta sev, ka esošās nepārvaramās situācijas risinājums viņam nav nemaz tik svarīgs. Protams, personīgo pasauli veido tuvinieki: ģimene, draugi un pat mājdzīvnieki. Mūsu programmas dalībnieki atzīmē, ka mainījusies ir arī tuvība ar cilvēkiem. Agrāk tuviniekiem laika nebija pietiekoši, jo bija daudzi citi, it kā tobrīd nozīmīgi sociālie „projekti”. „ Pirms insulta daudzas lietas darīju tāpēc, ka tā vajag. It kā ar norādi no augšas. Tolaik tā likās pareizi. Ģimene bija pats par sevi saprotams lielums. Tagad saprotu, ka ģimeni un ģimeniskas attiecības ir jānopelna.” Cilvēks, kurš pārcietis insultu, ir ļoti pateicīgs saviem tuviniekiem par rūpēm, par ikdienišķu atbalstu un palīdzību. „Tagad nevis vienkārši mīlu savu ģimeni (mīlējis esmu vienmēr), es dievinu savus dēlus, viņu attieksme ir pārbaudīta praksē. Uzmanība un rūpes tiek izpaustas katru dienu, nu jau četrus gadus ”. „Kad uztraucos, sieva mani var nomierināt ar vārdiem vien. Sieva un suns ir mani labākie draugi.” „Draugi pēc slimības nenovērsās no manis, nekas nav mainījies. Maniem draugiem esmu gaidīts viesis!” Garīgā pasaule. A.Alekseičiks norāda: „Kad novājinās mūsu „varu”, ”gribu”, „sasniedzu”, parādās iespēja izpausties mūsu sirsnībai un garīgumam, iespēja izpausties ne mūsu, bet Dieva gribai… Ne prāta, bet saprāta, mūsu tēla un līdzinieka gudrībai . (5, 144.lp.) Cilvēka pēc insulta garīgā pasaule ir ļoti nozīmīga, tā ir savdabīgs atbalsts dzīvē. Būtiskākais, ko atzīmē daudzi cilvēki, kas pārcietuši insultu, ir gribasspēks, piebilstot, ka tā ir spēja iet un darīt, neskatoties uz slinkumu, nogurumu un fiziskām sāpēm. Un ne jau tāpēc, ka esmu laba, bet tāpēc, ka tas ir nepieciešams. Arī draudzība vairs netiek uztverta kā pats par sevi saprotams lielums, jo daudzi cilvēki no dzīves „pirms insulta” ir pazuduši. Marina saka: „ Draugi ir mans mugurkauls. Man ir svarīgi, lai aiz muguras viss būtu mierīgi. Agrāk likās, ka Draugi ir un vienmēr būs.” Citāda ir attieksme arī pret citu cilvēku trūkumiem, kļūdām, neveiksmēm un nepatīkamu uzvedību: „Varu bez sāpēm runāt ar cilvēkiem, kuri rīkojas vai uzvedas nepieņemami, netaisnīgi, jo dzīve ir tik ļoti trausla, nav vērts to tērēt sašutumam… Ļoti novērtēju iecietību. Redzot, ka kāds rīkojas nepareizi, simts reizes apdomāšos (meklēju izskaidrojumu, attaisnojumu), pirms izdarīšu kaut ko tādu, kas var radīt otram nepatiku.” Saskarsmē, cilvēks pēc insulta biežāk ieņem pretēju pozīciju: „Tagad es vairāk klausos. Pirms slimības biju ideju ģenerators, tagad vispirms apkopoju to, ko piedāvā citi, pēc tam varu pievienot arī savu domu. Tagad vispirms domāju, tad daru, iepriekš biežāk bija otrādi. Reizēm šķiet, ka trūkst aktivitātes, bet tas saistīts ar valodas traucējumiem.” „Garīgā pasaule pieder tai pieredzes jomai, kurā cilvēki paši sev rada un piešķir jēgu un nozīmi lietām, notikumiem.” (1, 129.lp.) Ikdienas dzīvē mēs parasti nemeklējam jēgu tam, kas, šķiet ir acīmredzama ikdienas dzīves prasība. Bet cilvēks pēc insulta, saticies ar bezjēdzību, daudzas lietas savā dzīvē pārvērtē, meklējot un atrodot nozīmi it kā vienkāršās lietās. „Svarīgākais, kas iegūts pēc insulta - manī ir esamības vērtības izprašana.” „Esmu sākusi dzīvot reālistiskāk, vairāk izprotu, apzinos. Zudusi tieksme idealizēt cilvēkus, esmu it kā noņēmusi „ rozā brilles”. Agrāk tas man sagādājis daudz sāpju un vilšanās.” Pēc insulta cilvēks patiešām kļūst reālistiskāks, novērtējot katru tikšanos, neko neatliekot uz „vēlāk”, bet dzīvojot „šeit un tagad”. Cilvēks ļoti augstu vērtē katru iespēju izbraukt pie dabas vai apmeklēt kādu koncertu, aprunāties par kādu noslēpumu ar tuviniekiem, aprunāties ar jebkuru citu pazīstamu cilvēku. Emma van Dorsena ļoti precīzi norāda: „Mērķis un jēga ikdienas dzīvē sniedz cilvēkam iespēju cīnīties un pārvarēt grūtības, kuras ir daudz lielākas kā viņam iepriekš šķitis pa spēkam”. (1, 139.lp.) Tāpēc cilvēks , kurš pārcietis insultu un patiesi gribošs atjaunoties, ļoti nopietni izturas pret savu dienas režīmu, ikdienas vingrošanu un citām ikdienas nodarbēm. Kāda mūsu programmas dalībniece stāstīja, ka pat iepirkšanās tirgū tagad ir citādāka. Agrāk tā bija pragmatiska nodarbe, jo svarīgi bija nopirkt nepieciešamos produktus. Tagad došanās uz tirgu ir saskarsmes iespēja un īpašu sadzīvisku sakaru veidošana, kad ir jau „savi pārdevēji”. Tie konsultēs, ko ir vērts pirkt, ko nevajag pirkt, viņiem var izstāstīt par saviem sasniegumiem, parādīt, ko esi apguvis, viņi var ieteikt, kā vieglāk, labāk pagatavot kādus produktus, ēdienus. Starp citu, daudziem cilvēkiem pēc insulta ēdiena gatavošanai mājās ir īpaša nozīme. Pirmkārt, tā ir attieksmes, mīlestības un uzmanības apliecināšana tuviniekiem. Otrkārt, tā ir iespēja paplašināt savas spējas un iemaņas fizisko ierobežojumu apstākļos. Tas ir vēl viens solītis paralīzes pārvarēšanā, jo ar vienu roku pagatavot pusdienas tik tiešām nav viegli. Arī kaimiņiem tagad ir cita nozīme, arī viņi tagad ir cilvēku lokā, kurus zini ne tikai vizuāli, bet var arī sarunu uzsākt un pāris vārdus pārmīt. Pēc insulta cilvēks kļūst uzmanīgāks pret apkārtējiem, viņš it kā ieskatās katrā, ko satiek. Redzot cilvēku ar līdzīgiem ārējiem simptomiem, viņš noteikti pieies klāt, painteresēsies, vai otram nav bijis insults, piedāvās savu palīdzību. Šāds cilvēks ikvienam, kam nepieciešama palīdzība ir gatavs palīdzēt, atbrīvojot vietu transportā vai piedāvājot palīdzību raudošajam. „Cilvēkam it kā strauji palielinās spēja rīkoties virzienā, ko paša sirdsapziņa noteikusi kā pareizu, tādējādi kļūstot par savu sasniegumu autoru”. (1, 71.lp.) Protams, ka visas četras cilvēka pasaules dimensijas ir savstarpēji saistītas. Katru vienu dimensiju pastiprina un papildina visas citas. Būtiski, ka ”veidojot savu dzīvi no sākuma līdz beigām un balstoties uz dziļu būtības un jēgas izprašanu, mainās uzmanības fokuss, tiek dota jaunu tikšanos ar pasauli iespēja visās dimensijās.” (1, 138.lp.) Pēc insulta cilvēks tiekas ar savas dzīves būtību. Ieskatās dzīvo, atdzīvinošo, iedvesmojošo, apgarojošo skaņu, vārdu un valodas ābecē A.Alekseičiks par būtību saka tā: „Būtība (eksistence). Eksistēšana - sasniedzamais krīzes vai „robežsituācijās”, piemēram, tiekoties ar nāvi, ar iznīcību, nenoteiksmes priekšā rodas cilvēka pašrealizēšanās nepieciešamība (5, 151.lp.). Literatūras saraksts. 1. ван Дерцен Э. Экзистенциальное консультирование и психотерапия на практике. Пробный перевод второго издания. 2. Василюк Ф.Е. Психология переживаний. Анализ преодоления критических ситуаций. М: Издательство Московского Университета, 1984. 3. Ильин И. Книга раздумий и тихих созерцаний. М: Альта-Принт, 2005. 4. Логинова Н.А. Развитие личности и её жизненный путь.//Принцип развития в психологии. М: Наука, 1978. 5. Психотерапия жизнью. Интенсивная терапевтическая жизнь Александра Алексейчика. Составитель Р.Кочюнас. Вильнюс: Институт гуманистической и экзистенциальной психологии, 2008. 6. Тиллих П. Мужество быть. //Пауль Тиллих. Избранное. М: Юрист, 1995. 7. Якобсен Б. Жизненный кризис в экзистенциальной перспективе. //Экзистенциальное измерение в консультировании и психотерапии. Том 2. Составитель Ю. Абакумова-Кочюнене, Бирштонас-Вильнюс: Институт гуманистической и экзистенциальной психологии, 2005. 8. Ялом И. Экзистенциальная психотерапия. М: Независимая фирма «Класс», 1999. Raksts publicēts žurnālā: "Existentia: психология и психотерапия" 1/2009(2). Taigas Kantānes tulkojums. Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Aleksejs Beloglazovs Eksistenciālais terapeits Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2025.gads). Akadēmiskā izglītība: Moscow Institute of Psychoanalysis (Maskava Krievija), Maģistra grāds, psihologa kvalifikāija (2023.gads). Prakses vieta: Privātprakse online Darba valodas: Latviešu, Angļu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) National Philosophical Counseling Association (NPCA) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +37129493047 E-pasts: aleksejs@gmail.com Mājaslapa: http://www.belogos.eu Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Diāna Juferova Eksistenciālā terapeite apmācībā Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā (līdz šai dienai). Akadēmiskā izglītība: Baltijas Starptautiskā Akadēmija, sociālo zinātņu bakalaura grāds psiholoģijā (2023.gads). Prakses vieta: Rusova iela 6, Rīga Darba valodas: Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) ICU (International Couching Union) sertificēts biedrs KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +37125953389 E-pasts: diana.juferova@inbox.lv Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/diāna-juferova Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Ludmila Dijokiene Eksistenciālā grupu terapeite Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), Trīs-līmeņa starptautiskā programma «Grupas terapija» (2020.gads) Akadēmiskā izglītība: Psiholoģijas Augstskola, Profesionālais maģistra grāds (2008.gads), profesija (amats) psiholoģija Prakses vieta: Stabu iela 47, Rīga Imantas iela 23A, Daugavpils. Psiholoģisko konsultāciju centrs INTENCE Darba valodas: Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AEТA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 27042690 E-pasts: ljudmiladi@gmail.com Mājaslapa: https://intence.lv/ljudmila_di/ Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ КАК ПОМОЧЬ КЛИЕНТУ ОПРЕДЕЛИТЬ ТЕРАПЕВТИЧЕСКУЮ ЦЕЛЬ (в традиции экзистенциальной психотерапии) Natālija Ivanova Можно дать человеку одну рыбу, и он будет сыт один день, можно дать человеку две рыбы, и он будет сыт два дня, а можно научить его ловить рыбу, и он будет сыт всю жизнь. Древнекитайская мудрость Основными задачами данной работы являются рассмотрение смысла и значения, места и роли терапевтической цели в процессе консультирования, исследование возможностей консультанта в его содействии тому, чтобы терапевтическая цель была определена клиентом, и, наконец, определение позиции психолога и его ценностных установок. 1. Смысл и значение терапевтической цели У каждого человека даже в весьма общих, типичных ситуациях – свои цели. И выход из трудностей, идеальный для одного человека, способен «осчастливить» другого. Поэтому так важно прояснить, чего же хочет клиент в исходе консультирования. Но и этого недостаточно, так как, порою, люди хотят многого, не желая предпринимать каких-либо усилий со своей стороны и брать на себя ответственность. Эффективность психотерапии во многом зависит от наличия общей и для клиента, и для психотерапевта цели. Важна именно общность, а не слепое следование за целью, поставленной консультантом, ибо в последнем случае формируется лишь психологическая зависимость клиента от специалиста. В проблемной ситуации клиент часто представляет ситуацию так, будто основная активность принадлежит другому (партнеру, судьбе...), он же сам занимает при этом пассивную позицию, довольствуясь, например, скромной ролью «жертвы». Когда же договоренность о желаемом результате достигается, клиент начинает воспринимать себя в качестве автора своей жизни. Он приобретает способность видеть собственную ответственность за свои состояния и чувства (не «меня обидели», а «я обиделся»), действия и поступки (не «меня вынудили», а «я так поступил»), мысли и желания (не «мне внушили», а «я решила», «я захотела»). Избегание ответственности – нормальная социальная стратегия, связанная, прежде всего, с поиском безопасности. Как весьма точно отмечает В.Франкл, «ответственность – это то, к чему привлекают и то, от чего уходят ». Как очевидно, сама мудрость языка уже намекает на то, что в человеке есть нечто вроде противодействующих сил, которые пытаются удержать его от проявлений ответственности. И действительно, в понятии «ответственность», указывает тот же автор, есть что-то « бездонное» ( Франкл , 1999, с.23). Думается, по той же причине Э.Фромм выделяет психологическую ответственность ( Фромм , 1992, с.27), которая не предполагает вины и последующего наказания, подобно, например, юридическому его пониманию. «Психологическая ответственность» означает только то, что источником чувств, желаний и действий является сам человек, и выражается в простых формулах: Я хочу…, Я чувствую…, Я делаю... и т.д. «Принятие ответственности – необходимая предпосылка терапевтического изменения. Пока человек верит, что его ситуация и его дисфория порождается кем-то другим или некоторой внешней силой – какой смысл стремиться к личностному изменению? Люди обнаруживают неистощимую изобретательность в нахождении путей избегания сознания ответственности» ( Ялом , 1999, с. 255). Задача консультанта – помочь клиенту принять на себя эту ответственность, то есть занять позицию собственного участия в собственном терапевтическом процессе , начиная с определения желаемого терапевтического результата. Медикам известен феномен, когда ответственный больной выздоравливает значительно быстрее, чем пациент, уповающий только на «волшебство врачей». «… Иногда после принятия пациентами ответственности терапевтическое изменение наступает почти автоматически и без дальнейших усилий!» ( там же , с. 260). Вероятно, справедливым является в этой связи утверждение, что ответственность – это груз, дающий человеку силы. Основная проблема клиента, который приходит на психологическую консультацию, – беспомощность. И если консультант соглашается с ожиданиями клиента, согласно которым психолог – маг и волшебник, и не создает «ситуации разделенной ответственности », то тем самым он стимулирует беспомощность клиента. Именно поэтому экзистенциальная психотерапия отдает предпочтение тревоге выбора перед безопасностью зависимости ( Р.Кочюнас, лекции по экзистенциальной психотерапии, 1989 ). Ответственная позиция клиента в психотерапии – уже некоторое противоядие беспомощности. Замечательно об этом сказал Кьеркегор: дверь к счастью открывается на себя! Кто пытается нажать на нее, перед тем она закрывается. Существует и еще одно назначение терапевтической цели в консультировании. Разговор о цели автоматически ориентирует человека на будущее. Именно поэтому важно перевести проблему в цель . Если, например, клиент жалуется на свою несдержанность в общении с сыном, важно прояснить, какую бы иную реакцию он предпочел, вместо обычной – крика. Таким образом, не только определяется желаемый результат, но и происходит позитивное самопрограммирование клиента. А предвидение позитивного будущего в консультировании дает человеку способность видеть свое прошлое как ресурс, распознавать свои успехи и ценить их, рассматривать других в большей степени как союзников, нежели как противников. Еще одно значение работы с терапевтической целью заключается в том, что ее понимание, – особенно в условиях обычного для начального этапа психотерапии переживания нерешительности, неопределенности и растерянности, – придает осмысленность происходящему, а значит и б о льшую уверенность клиенту. Ирвин Ялом подтверждает эту позицию следующим образом: «Мы – существа, ищущие смысл… Осмысление ситуации, дает нам ощущение господства в ситуации… Еще важнее, что смысл порождает ценности и вытекающие из них правила поведения: ответ на вопрос «Зачем?», («Ради чего?») дает ответ на вопрос «Как?» («Как мне жить?») ( Ялом , 1997, с. 19). Ограничение работы по ее предмету (в данном случае –психотерапевтической цели) ограничивает ее и по времени. Клиент побуждается к движению, он лишается права на пассивность, поскольку реализовывать решения может только он сам. Он учится принимать зависимость, сохраняя автономию, и из «мира необходимости» переходит в «царство свободы» (по В.Розанову). Многозначным в этом случае оказывается афоризм А.Е.Алексейчика относительно интенсивной терапевтической жизни : «Лучше один раз услышать, чем сто раз прочитать; лучше один раз увидеть, чем сто раз услышать; лучше один раз почувствовать, чем сто раз увидеть; лучше один раз захотеть , чем сто раз почувствовать ; лучше один раз пережить , чем сто раз захотеть ; лучше один раз пережить свое , чем сто раз пережить чужое… Лучше – в свое время …» ( Алексейчик , 1993, с.122). 2.Этап определения психотерапевтической цели в процессе консультирования . Понятие о «хорошей психотерапевтической цели» Контракт (договор) с клиентом и определение психотерапевтических целей признается важным в различных психотерапевтических подходах. Ф.Перлз, например, считал, что психотерапию можно построить на трех основных вопросах: «Что чувствуешь?», «Что хочешь?» и «Что для этого делаешь?». В экзистенциальной психотерапии структурирование происходит в течение всего консультирования: вместе с клиентом определяются условия терапии (периодичность и длительность, границы терапевтического контакта), обоюдные обязательства клиента и психотерапевта, ожидаемый результат – цель работы; обсуждаются результаты каждого этапа, формулируются выводы. «…Это способствует желанию клиента активно сотрудничать с консультантом… Суть структурирования – участие клиента в планировании процесса консультирования» ( Кочюнас , 1999, с. 127). Человек приходит на консультацию с жалобой на душевную боль, неудовлетворенность, на страдание… Задача психолога – понять, что хочет клиент, и сформулировать запрос. Для этого, прежде всего, необходимо перевести страдание на язык переживания. А.Бек приводит следующий пример: клиент жалуется на страхи в лифте, но главная проблема – человек боится удушья. Как только у консультанта появилось четкое определение проблемы, появляется соблазн тотчас приняться за ее разрешение. Но соображения психолога могут совершенно не совпадать с мыслями клиента. Например, проблема клиента – неуверенность. Для одного человека неуверенность – это растерянность и сомнения, а для другого – неспособность к риску. Поэтому очень важно не только выделить проблему, но и определить, как ее видит клиент, в чем она проявляется в жизни. На этой же стадии работы уясняются позитивные возможности клиента, его ресурс для разрешения возникшего затруднения (см. Приложения №1, 2), особенности жизненного мира клиента в четырех основных аспектах нашей жизни (физическое, социальное, личностное и духовное измерения). Предыдущая стадия, которую можно назвать « Выделение проблемы. Исследование ситуации », сменяется следующей: формирование запроса или постановки цели . Основная функция и цель данной ступени – определение идеального, желаемого результата работы: Чего клиент хочет добиться? К чему прийти? Что произойдет, когда проблема будет решена? Вместе с клиентом консультант конкретизирует цель, оценивает ее реалистичность и привлекательность. Человеческое бытие, по мнению К.Ясперса – это бытие «решающее». Это бытие, которое каждый раз решает, чем ему быть. Соответственно, движение к терапевтической цели можно представить следующим образом: Жалоба → Проблема → Запрос . Структуру процесса консультирования рассматривали различные авторы. Одной из признанных в психотерапии является « Пятишаговая модель интервью », разработанная А.Е. и М.Б.Айви на основе концепции принятия решения Б.Франклина (см. Приложение №1). В названной модели стадия определения желаемого результата работы следует за стадией установления контакта и взаимопонимания. Аналогичным образом определяется стадия постановки цели после стадий «Установление контакта и построение доверительного диалога», а также «Исследование ситуации» в работе И.В. Кузнецовой (см. Приложение №2). Что же такое цель в психологическом консультировании? Какую терапевтическую цель можно считать «хорошей»? Философский словарь ( Фролов (ред.), 1993, с. 512) трактует цель как «предвосхищение в сознании результата, на достижение которого направлены действия. В качестве непосредственного мотива цель направляет и регулирует действия, пронизывает практику как внутренний закон, которому человек подчиняет свою волю… В целенаправленной деятельности людей находит свое проявление диалектическое взаимоотношение между свободой и необходимостью. Цель может стать силой, изменяющей действительность, только во взаимодействии с определенными средствами, необходимыми для ее практической реализации». Словарь практического психолога ( Головин (сост.), 1997, с. 754) определяет цель как «осознанный образ предвосхищаемого, желаемого результата, на достижение коего направлено действие человека, заранее мыслимый результат сознательной деятельности». В Психотерапевтической энциклопедии ( Карвасарский (ред.), 1998, с. 433) существует термин психотерапевтическая цель , который определяется следующим образом: «Это такой мотивированный фактор, при котором осознается результат поведения». Все вышеназванные авторы практически сходятся во мнении, что цель – это желаемый результат, на достижение которого направлены усилия человека . Планируемый результат должен отвечать ряду требований. В литературе такого рода требования описаны как критерии хорошо поставленной цели ( Кузнецова, Большакова , 1996, с. 70] В нижеприведённом перечне они немного дополнены применительно именно к терапевтической цели: Привлекательность . Цель должна быть привлекательной. Сформулировать ее надо так, чтобы она выглядела заманчиво для самого клиента, подбирая слова и краски. Реалистичность . Результат должен быть достижимым. Планировать недостижимый результат бесполезно. Позитивность. Цель необходимо сформулировать в позитивных терминах: узнать…, приобрести…, выработать…, чувствовать себя комфортно…, [вместо «не испытывать…, не делать…»). Важно определить не бегство от чего-то, а движение к чему-либо. Конкретность. Должно быть ясно, в чем конкретно будет проявляться желаемый результат. Надо описать эти проявления. Измеримость. Должно быть понятно, по каким конкретным признакам (показателям) можно судить о том, что цель действительно достигнута. Важно определить критерии достижения цели. Проверяемость. Необходимо периодически проверять движение к цели и вовремя отмечать успехи в продвижении, а также то, что уже сделано для достижения желаемого. Субъективность . Связь цели не с внешними обстоятельствами жизни клиента (хочу занять первое место, сменить работу,...), а с внутренней реальностью человека, с изменением каких-то своих качеств, умений,… Жизненная значимость. Важно, чтобы клиент обнаружил, для решения каких жизненных задач ему нужны личностные изменения. Обращенность в будущее. Цель должна ориентироваться на перспективу, даже если она связана с прошлым. Экологичность для окружающих. Цель не должна быть манипулятивной по отношению к другим людям. Согласованность . Цель должна быть общей, совместной для терапевта и клиента, принятой обеими сторонами. 3. Позиция консультанта в определении клиентом психотерапевтической цели Эффективность определения клиентом психотерапевтической цели детерминирована в первую очередь ясностью понимания консультантом собственной позиции. Говоря о позиции консультанта, мы имеем в виду: взгляд, представления и установки консультанта относительно процесса консультирования; принятие определенного места, роли и значения консультанта в психотерпевтическом процессе; отношение консультанта к возможностям клиента и понимание его (клиента) роли в консультировании. Почти во всех теоретических системах личность консультанта выделяется как важнейшее целительное средство в процессе консультирования ( Кочюнас , 1999). Ирвин Ялом утверждает, что «первый шаг терапевта, направленный на то, чтобы помочь принятию ответственности пациентом, состоит не в применении той или иной техники, а в установлении собственной позиции…» ( Ялом , 1999, с.259). Экзистенциальное консультирование, без сомнения, относится к диалогическому консультированию. Любой диалог зависит от встречных усилий каждого из его участников. И, поэтому, эффективность диалогического консультирования не может быть гарантирована даже опытным искусным консультантом. У клиента всегда остается свобода выбора – вступить ли в глубокое общение или отказаться от него. «В условиях психотерапии диалогическое общение не может быть «срежиссировано», организовано одним лишь консультантом, пусть и сколь угодно опытным, и способным. Оно предполагает серьезную встречную активность клиента. Психолог, будучи сам готов к диалогу, побуждает к нему клиента, при этом его позиция, позиция «эстетической вненаходимости» (Бахтин М.М), характеризуется четким ощущением границ своей активности и активности другого, пониманием ограниченности (объективной) своих возможностей, чуткой и дифференцированной реакцией на волевое устремление клиента» ( Копьев , 1992, с. 38). Положение М.М.Бахтина о «вненаходимости», развитое А.Ф.Копьевым, а также Т.А. Флоренской в рамках диалогической парадигмы в психотерапии, представляется чрезвычайно важным и под углом зрения экзистенциального подхода. Понятие «вненаходимости» никак не предполагает равнодушия, безразличия или нейтралитета консультанта. Это позиция отслеживания ситуации, «…позволяющая видеть и создавать цельный образ…, без привнесения авторской субъективности…, это бескорыстное, бережное созерцание "человека в человеке", созерцание, требующее напряжения любящей души» ( Флоренская , 1991). Позиция «вненаходимости» помогает консультанту при сочувствии сложным переживаниям клиента избежать слияния с ним, сохранить «душевную автономию», не поддаваясь соблазну включиться в предлагаемую клиентом «игру» ( Копьев , 1992). «Успех консультанта зависит не столько от книжной образованности, сколько от практики созидания, образования своего внутреннего мира…, – читаем мы в статье Т.А.Флоренской. – Необходимо самому опытно знать, что такое диалог с "духовным я"… Этот опыт накапливается одновременно с диалогическим общением: одно невозможно без другого!» ( Флоренская , 1991, с.57). Для психолога в таком общении важна не форма самораскрытия, самоопределения клиента, даже не значение сказанных им слов, а, прежде всего, диалогическая интенция клиента (Копьев А.Ф.) – «общий суммарный вектор его воли в ситуации консультирования» ( там же , с.38). Консультант не может быть более заинтересован, а соответственно и более ответственен за разрешение проблем клиента, нежели он сам. Соответственно, стоящую перед ним задачу можно определить, как помощь клиенту в осознании того, что ему дано, чем он владеет, и что он может с этим делать. Поэтому так важна убежденность, уверенность консультанта в том, что клиент в состоянии помочь себе сам, если ему помочь обнаружить собственные ресурсы. Консультант поддерживает тогда веру клиента в собственные силы, в то, что он способен справиться с проблемой. С точки зрения некоторых психотерапевтов, не имеет смысла ставить перед собой задачу глубинного изменения личности. Есть смысл претендовать на «выявление типичных препятствий, нагромождений вокруг и внутри человека, которые он считает частью себя. А изменится ли он и куда двинется дальше, – дело его собственного выбора. Подобная установка избавляет психолога от фантазма всемогущества, ограничивая зону его ответственности, с одной стороны, но и поднимая уровень его ответственности в границах этой зоны, с другой (из лекции Р.Кочюнаса по экзистенциальной психотерапии,1998). Принятие ограничений позволяет принять реальность такой, какая она есть, и одновременно открывает новые возможности, которые могут быть связаны с изменением либо сложившейся ситуации, либо собственного отношения, реакции на данную ситуацию. Большинство людей, ищущих психологической помощи, стремятся найти в психотерапевте защитника, наставника. Поэтому, оберегая человека, следует учиться искусству вненаходимости, «избегать позы учителя, авторитета, следует приписывать успехи консультирования не себе, а потенциальным духовным возможностям другого человека. Для этого необходимо сдерживать свое личное рвение «продвинуть вперед» консультируемого, стараться откликнуться лишь на его вопросы и усилия. Нужно воспитывать в себе эмоциональную сдержанность, ясность и спокойствие» ( Флоренская , там же, с.58). Как мы видим, ответственная свобода консультанта – ни коим образом не есть попытка «вести» клиента в правильном направлении, а, скорее, – поиск общего пути следования. Одно из важнейших требований к личности консультанта – аутентичность как открытость и естественность бытия, осознание и принятие собственных чувств и состояний, ответственность за выбранный способ взаимодействия с другим человеком, гибкость в ситуации неопределенности, в многообразных проявлениях жизни. Аутентичность, будучи одновременно многоплановым, но и целостным качеством личности, позволяет консультанту делать предметом обсуждения с клиентом особенностей взаимодействия друг с другом. Это важно потому, что способы взаимодействия клиента с консультантом являются микромоделью его типичной позиции в жизни. И в разворачивающейся «здесь и теперь» ситуации, можно многое осознать, что-то подвергнуть сомнению, открыть новые возможности… В определении клиентом терапевтической цели важна неспешность, отсутствие суеты. Не всегда удается определить проблему и цель на первом этапе работы. Иногда исследование ситуации занимает больше времени, а иногда намеченная цель оказывается на поверку ложной или слишком иллюзорной, или не вполне конкретной. Порою, выдвинутая цель на определенном этапе консультирования теряет свою актуальность. Само движение от смысла к смыслу – уже терапевтично. «Ответственность в каждом конкретном случае, – по мнению В.Франкла, – означает ответственность перед смыслом» ( Франкл , 1999, с.11). Терпение – чрезвычайно значимое качество для консультанта. Терпение предполагает принятие темпа и ритма работы клиента. Даже когда консультанту кажется, что уже полностью ясно, с чем работать, необходимо убедиться, что же понятно самому клиенту. Поспешность консультанта может только усилить дистресс клиента: «Я недостаточно хорош». Кроме того, делая что-либо за клиента, консультант соскальзывает на позицию сверхответственности. Таким образом, главное для консультанта – понять, как клиент видит цель общей работы; помочь клиенту постигнуть, что происходит в его жизни; помочь осмыслить, для чего нужны какие-либо изменения. 4.Возможные действия консультанта в определении клиентом психотерапевтической цели Когда установлен доверительный контакт, обсуждены условия работы, исследована затруднительная ситуация и выявлены питаемые предшествующим опытом ресурсы клиента, можно переходить непосредственно к определению терапевтической цели. Ее определение достигается с помощью разных методов и техник, но в любом случае чрезвычайно значим экзистенциальный контекст работы. Этот контекст задается суммой предпочтений, из которых исходит экзистенциальный психотерапевт, определяя свои ожидания относительно возможных в процессе консультирования и психотерапии изменений. Можно с уверенностью говорить о существовании следующих предпочтений, или установок, от которых зависят направление и масштаб изменений в процессе терапии (по материалам лекций Р.Кочюнаса , 1998 г.): предпочтение тревоги выбора перед безопасностью зависимости; понимание, что идентичность клиента была зависима от других людей; что долгое время он был узником своего прошлого; не все обстоятельства можно изменить, но можно изменить установку по отношению к ситуации; принятие ограничений без утраты чувства собственной ценности (чтобы быть ценным, не обязательно быть совершенным); важна связь времен в жизни человека – прошлого, настоящего и будущего; понимание того, что мешает жить в настоящем (возможно, жизнь в прошлом; возможно, жизнь в иллюзиях и мечтах; возможно, отсутствие приоритетов и пр.); понимание, что изменения в человеке возможны при условии, если что-то в нем остается неизменным. А неизменная часть всегда оказывает сопротивление изменениям. Определение терапевтической цели – своего рода веха, знаменующая отказ клиента от пассивной позиции – ожидания проявлений заботы со стороны терапевта в пользу активной – собственной заботы о себе. В определении терапевтической цели условно можно выделить несколько шагов: Выявление желаемого результата . Важно определить не только само по себе ожидаемое в исходе консультирования изменение, но также индикаторы этого изменения (основные признаки, по которым можно судить о переменах). Цель должна быть сформулирована в положительных терминах (не - чего не хочу, а что хочу). Определение значения и смысла желаемой ситуации в свете возможных приобретений и неизбежных потерь, которые она с собой привнесет, осознание изменения жизни в связи с изменением какого-либо одного ее аспекта (зависимость целого от изменения части). Экспертиза актуальности терапевтической цели – когда клиент убеждается в актуальности выбранной терапевтической цели, усиливается мотивация к ее достижению. Способы выявления желаемого могут быть самыми разными в зависимости от уровня рефлексивности клиента и степени, с которой он осознает свои трудностей. Можно использовать общие вопросы типа: «Чем я могу Вам помочь?», «Что Вам хотелось бы понять, в чем именно разобраться?», «Что Вам бы хотелось приобрести в результате консультирования?» … Когда есть необходимость в том, чтобы четко определить причину неудовлетворенности клиента, можно спросить: «Что должно случиться, чтобы ситуация стала еще хуже? (что может ее усугубить?)». Или: «Что можно сделать, чтобы немного уменьшить напряжение, хотя бы на один балл?» и следом: «Что мешает Вам это сделать?». В случае, когда клиент ясно понимает, чего он не хочет («Я устал от своей нерешительности, … ревности…» и т.д.), можно поинтересоваться, в чем заключается состояние, противоположное названному, что он видит взамен: «Если не будет … ревности…, то какое свойство на его месте должно появиться?» Можно спросить: «Как бы Вам хотелось себя чувствовать (проявлять) в подобных ситуациях в будущем?». В целях приближения к желаемому результату, можно использовать переформулирование. Например, «Никто не обращает на меня внимания» – «Вы нуждаетесь в поддержке со стороны других и не получаете ее». Или «Я хочу, наконец, перестать кричать, не раздражаться на своего сына» – «Вам хотелось бы стать сдержаннее, спокойнее в общении с ним». Большинство клиентов с удовольствием строят фантазии о желаемом будущем. По мере того, как будущее представляется все более отчетливо, они начинают легче распознавать и признаки прогресса в консультировании. Таково назначение вопросов, предлагающих перенестись в воображении на некоторое время вперед, где и когда «проблемы уже не будет»: «Представим, что мы перенеслись в будущее, и Вашей проблемы давно уже не существует. Мы случайно встречаемся, и я интересуюсь, как Вы живете, как выглядит теперь Ваша жизнь. Что Вы мне ответите?» «Давайте вообразим, что в один прекрасный день Вы обнаружили, что проблема полностью себя исчерпала. На основании каких признаков Вы поняли, что ее больше нет? Как другие люди могли бы заметить, что произошла перемена? Какие положительные события начнут происходить, когда проблемы больше не будет?» «Представим себе, что консультации окончены. Предположим, что, уходя, Вы поймете, что встречи для Вас были полезными. В таком случае, на какие вопросы Вы получили ответы?» В позитивной терапии данную технику называют техникой «воспоминания из будущего» ( Ахола, Фурман, Ялов , 2000, c.46). О признаках желаемого результата можно узнать и с помощью прямых вопросов: «Как Вы поймете, что произошли изменения?», «Каким образом изменится Ваше состояние, что Вы почувствуете?» В работе с подростками прояснению желаемого результата могут помочь проективные описания себя в будущем ( Кузнецова, Большакова , 1996, c.69) в следующих формах: завершение незаконченных предложений типа: «На консультации я надеюсь...», «Я хочу разобраться …»; составление послания себе настоящему от себя будущего в форме сочинения или устного изложения; рисунки на тему: «Я в настоящий момент», или «Я такой, каков я есть» и «Я через некоторое время (после консультаций)», или «Я такой, каким хотел бы быть»; моделирование кадра из «фильма» о собственной жизни по прошествии некоторого времени после консультаций. Консультируемый может попытаться представить и прожить фрагмент своей желаемой будущей жизни и потом рассказать об этом. Понять смысл и значение терапевтической цели клиенту могут помочь следующие вопросы консультанта: Что страшного для Вас в … потере контроля над ситуацией …, … замкнутости … и т.д.? Что для Вас значит «быть … сдержанным»? Что исчезнет и что появится в Вашей жизни в результате этих изменений? Чему препятствует эта трудность? Что заставляет Вас искать возможность преодоления этой трудности? Какие положительные события начнут происходить, когда проблемы больше не будет? Что изменится в Вашей жизни, когда Вы достигнете того, что намечаете? Подобные вопросы относятся к технике нахождения выгод от достижения цели ( Ахола, Фурман, Ялов , 2000, c.197). Если уже установилась общая атмосфера взаимопонимания , усилению мотивации клиента способствует так называемая техника «разубеждения» ( там же , c.197), которая, фактически, экспертирует сформулированную терапевтическую цель. В соответствии с этой техникой могут быть поставлены следующие вопросы-ситуации: Вы хотите быть сдержанной в отношениях с сыном. Не думаете ли Вы, что это совсем ни к чему? Некоторые считают, что дети нуждаются в строгости, их лучше не баловать. Вы говорите, что собираетесь сменить свою работу на более интересную и вышеоплачиваемую. Вы хорошо все взвесили? Ведь на этой работе спокойно и есть свободное время, это тоже дорогого стоит. Вы утверждаете, что хотите бросить пить, чтобы сохранить брак. Да найдете себе другую жену! В этих вопросах консультанта должны звучать нотки любопытства, юмора и уважения намерений клиента, а, разумеется, не суггестия и недоверие. Иначе они произведут прямо противоположный эффект – скорее, ослабят, а не усилят мотивацию клиента. Когда у человека существует множество затруднений, важно подчеркнуть возможность, что прогресс в решении одной проблемы может помогать в решении других. Этому могут служить вопросы следующего порядка: Возможно, решение какой-то одной из Ваших проблем окажет положительный эффект на остальные. Как Вам кажется, какая из них в этом отношении наиболее важная? Вы упомянули несколько проблем. Какую из них Вы хотели бы разрешить в первую очередь? Иногда терапевтическая цель требует переосмысления проблемы и предполагает возвращение на предыдущую стадию консультирования с целью более полного сбора информации. 5.Возможные трудности в определении психотерапевтической цели Бывает так, что психотерапевтическая цель определяется уже на первой встрече, а порой жалобу клиента не удается трансформировать в цель в течение нескольких встреч. Цель данной части работы – описать типичные трудности на пути определения терапевтической цели и возможные действия консультанта в этих случаях. Зачастую клиентские запросы содержат в себе некое предельное обобщение . Например, «Хочу, чтобы на работе оставалось все по-старому» … «Моя дочь отчуждается от меня, а я хочу, чтобы она, как прежде, всецело оставалась со мной», «Мне надо полностью измениться, а для этого, прежде всего, – убить в себе эту проклятую застенчивость, без остатка , у меня из-за нее одни потери !» Запросы подобного рода содержат некоторые обобщающие слова, на которые щедра наша речь ( Трунов , 1998, с.94): · обобщение во времени: постоянно, всегда, обычно, никогда ; · обобщение в пространстве: везде, повсюду, полностью, нигде ; · количественные обобщения: все, ничего, нисколько . Существуют также вспомогательные слова, усиливающие обобщающий эффект: абсолютно, совершенно, вообще . Часто запросы с предельным обобщением вызваны нереалистическими ожиданиями клиента, с его установками, направленными не на решение проблем, а на их избегание, что может быть связано с различными страхами или негативно окрашенными ожиданиями клиента, например, тревогой из-за неотвратимости перемен, страхом потери контроля над ситуацией и пр. Часто в основе запроса с предельным обобщением лежит стремление человека к первенству и совершенству, по известной формуле «все или ничего!». В.Франкл по этому поводу пишет: «Было бы ошибочным, если бы человек вбил себе в голову, что должен сделать абсолютно лучшее, вместо того, чтобы попытаться это сделать. Конечно, он должен стремиться к лучшему, иначе у него не вышло бы и хорошего, но одновременно он должен уметь отказываться от более чем просто асимптотического достижения цели" ( Франкл , 1999, c.52). В случаях подобного рода необходимо помочь клиенту конкретизировать его запрос. Для этого можно использовать технику перефразирования. Клиент : Я постоянно теряюсь везде , где надо высказать свою точку зрения. Консультант : Вы теряетесь в ситуациях, когда хотите поделиться своим мнением. Клиент : Да. Я хочу быть абсолютно свободной. Консультант : То есть, Вам хотелось бы чувствовать себя уверенно в определенных ситуациях – когда Вам есть, что сказать. Кроме того, для конкретизации цели можно использовать технику «воспоминания из будущего» (см. с. 12 в данной работе). Другой трудностью в определении клиентом терапевтической цели выступает хорошо известное явление, описанию которого в психотерапевтической литературе посвящены тысячи страниц, – сопротивление клиента, или неосознанное противодействие изменению личностных позиций и установок, выработке новых форм поведения и т.д. Сопротивление может быть вызвано страхом перед неизвестностью. Как это ни парадоксально, но зачастую под «идеальным результатом» понимается желание клиента оставить все по-старому, но так, чтобы не испытывать связанных с этих неудобств. Пример . За консультацией обратилась женщина 26 лет по поводу воспитания своей четырехлетней дочери. По ее словам, она хочет быть хорошей матерью, хочет дать дочке хорошее воспитание, обеспечить условия для ее полноценного развития. Но денег для посещения кружков нет, бывший муж присылает сумму, которой хватает только на питание. Клиентка не работает, учится, живет у мамы. На вопрос об идеальном результате работы она сказала, что хотела бы где-то и как-то достать денег, чтобы могла водить ребенка в кружки и чувствовать, что заботится о нем. Как видно из ответа, женщина ничего не хочет менять в себе самой, в своих установках и поведении, она лишь хочет получить материальное облегчение. В ее идею «хорошей матери» не входит представление о зрелых формах родительской ответственности. На этом этапе консультанту важно сохранять безоценочность и не вступать с клиентом в полемику. Можно уточнить смысл понятия «хорошая мать»: «А что еще может включать в себя понятие "хорошая мать", как Вам кажется?». Можно спросить напрямую: «Что мешает Вам заработать деньги на кружки для дочки?». Такая постановка вопроса хороша тем, что позволяет повернуть клиента к противоречиям в его поведении и намерениях. Но поскольку терапевт ступает здесь на путь конфронтации с родительской незрелостью клиентки, важна атмосфера взаимного доверия, когда «клиент чувствует, что консультант понимает его и заботится о нем» ( Кочюнас , 1999, c.122), не обвиняя его в пассивности и инфантильности. Вопрос должен быть произнесен доброжелательным понимающим тоном, в котором нет осуждения или какого-либо другого негативного отношения. Для того, чтобы помочь клиенту – без риска конфронтации – принять на себя ответственность, опять-таки можно прибегнуть к технике перефразирования. Например: Клиент : Сейчас столько кружков разных для детей, и такое время, когда дети уже не растут сами по себе, как в деревне, все это обязывает... Консультант : Вы понимаете, что для развития ребенка многое требуется и требуется, прежде всего, от Вас как матери… Клиент : Мне просто совесть не позволяет – не беспокоиться о развитии дочери. Консультант : Вы не можете себе позволить сидеть, сложа руки. Позиция « Я должна что-то сделать » свидетельствует о состоянии внутренней противоречивости клиента. С одной стороны, такая формулировка указывает на необходимость действия. С другой, в ней звучит некая вынужденность и скрытое нежелание выполнять действие, связанное с неизбежными трудностями. И поэтому консультант может перефразировать «долженствование» клиента следующим образом: «Вам хотелось бы проявить заботу о развитии ребенка, но в то же время это слишком трудно для Вас» или: «Вам не хочется брать на себя всю ответственность за развитие ребенка»… В практике работы с детско-родительскими отношениями сопротивление взрослых может быть вызвано страхом «оказаться не у дел», «стать ненужным», опасением потерять свою значимость. Поэтому клиент тоже внутренне может отказываться менять свое поведение, желая, чтобы изменился другой человек. Пример . Мать третьеклассника обратилась в консультацию с жалобой на то, что ее сын потерял всякий интерес к учебе и не в состоянии делать домашние задания самостоятельно. Мать ежедневно делает с ним домашнюю работу, тратя на это 3-4 часа, чтобы «добиться качественного выполнения». Когда в разговоре стало ясно, что надо переходить к другой модели поведения, сократив масштабы контроля, мать сразу же стала возражать: «Это вряд ли возможно, потому что пока я все не проверю, покоя мне не будет, я не перестану нервничать». В ответ ей был задан вопрос: что она выбирает – привычный способ обеспечения своего «покоя» и неуспешность ребенка в школе или развитие в нем необходимых умственных умений, которые со временем приведут к уменьшению «бдения» над домашними заданиями. Мать смущенно призналась: «Не знаю. Я вообще-то привыкла чувствовать себя нужной, когда с ним занимаюсь. Даже не знаю, как буду себя чувствовать, если окажусь ненужной…». (Лосева В.К., Луньков А.И., 1995, с.9) Еще одной трудностью в определении терапевтической цели может быть откровенно манипулятивный запрос клиента . Обычно он содержит просьбу о помощи в изменении, но не самого обращающегося за этой помощью, а кого-либо из близких, причем без всякого согласия с их стороны. Такой запрос связан с распространенными иллюзиями о психологе как специалисте по построению различных «хитростей» в управлении другими людьми ( Лосева, Луньков, 1995) и выражается, часто, в следующей форме: «Как сделать, чтобы он захотел…, почувствовал…, относился…, поступил…?». В подобных случаях необходимо сообщить клиенту, что консультант не может решать проблемы третьих лиц заочно, тем более, если они сами этого не хотят. Можно только помочь клиенту решить его собственные проблемы, возникающие в связи с отношениями с этим третьим лицом. Иногда манипулятивный запрос связан с бессознательным желанием клиента сохранить иллюзию всемогущества в отношениях с другими людьми. Подобное желание, в свою очередь, может быть связано с уверенностью в том, что существуют такие варианты поведения, с помощью которых человек приобретает способность менять в желательном направлении поведение других людей. Исключение в данном случае составляет запрос родителей относительно детей с тяжелыми поведенческими и психическими нарушениями, когда сами родители чувствуют, что их ресурсы полностью исчерпаны. Надо признать, что в современном общественном сознании крайне распространена идея возможности магического воздействия на сознание человека. Эта идея приводит на консультацию людей, ожидающих от психолога чуда , подобного волшебным чарам. Консультант воспринимается как человек, устраивающий жизнь других без каких бы то ни было встречных усилий со стороны тех, кому он помогает. Часто такой клиент чувствует себя невинной жертвой обстоятельств или других, враждебно настроенных по отношению к нему людей. Он охотно рассказывает о том, какую боль ему причиняют, но при этом даже и не пытается разрешить проблему. Важно, чтобы, помимо эмпатического слушания, консультант настойчиво концентрировался на том, что сам клиент может сделать по-другому в поиске выхода из сложившейся ситуации. Иногда со стороны консультанта требуются усилия, способствующие прояснению клиентом собственных ценностных установок и возвращению ему ценности свободы выбора и ответственности (см. п. 4 настоящей работы). В этом случае, вероятно, имеет смысл вернуться и к обсуждению условий контракта между клиентом и консультантом, повторно уточнив размер и качество усилий, которые потребуются от каждой из сторон в целях эффективности работы. Еще одной препятствием в определении терапевтической цели может стать позиция немотивированного клиента – «визитера». Эта категория консультируемых наносит визит к психологу по настоянию членов семьи или других социальных институтов. Их стремление – «отметиться», с тем чтобы, например, сказать потом жене: «Я был у психолога, как ты хотела. Твой психолог ничего в этом не понимает». В начале встречи с такого рода клиентами описание проблемы отсутствует и даже декларируется обратное: «Нет у меня никаких проблем. И вообще, хочу, чтоб все от меня отстали». Как можно думать, оптимальной в данном случае может стать мета-позиция, при которой консультант не отождествляет себя ни с позицией клиента, ни с позицией других лиц. Тогда и «немотивированного клиента» мы должны принимать таким, каков он есть, т.е. как не заинтересованного в консультировании человека. Его нежелание консультироваться следует трактовать столь же серьезно, как и любую другую установку ( Кочюнас , 1999, c.161]. Консультант может использовать следующие вопросы в данном случае: Кому принадлежит идея, чтобы Вы пришли сюда? Что, по-Вашему, заставляет N думать, что Вам необходимо сюда прийти? Что должно произойти, чтобы N оставил Вас в покое? Что, по мнению N, Вам следовало бы делать по-другому, в отличие от Вашего обычного поведения? Как Вы полагаете, что N скажет, развивая мысль о пользе Вашего прихода сюда? (Ахола Т., Фурман, Ялов, 2000, c.187). Кроме этого, важно дать понять клиенту, что консультант не заинтересован работать с ним насильно, во благо, смысл которого для него недоступен. Можно, однако, попробовать поколебать негативизм клиента. Родителю, которого направила в консультацию школа, можно спросить: «А что Вас радует и что беспокоит в Вашем ребенке?», «Что Вас радует и что расстраивает в Ваших отношениях с ним?». Можно просто объяснить клиенту суть и возможности консультирования. Часто мотивация клиента меняется, и он уже без принуждения начинает рассказывать о том, что его волнует. Но бывают случаи, когда встреча все же оказывается формальной и работа прекращается. Иногда трудность в определении терапевтической цели состоит в том, что клиент испытывает внутреннее колебание , не зная, хочет ли он сам того, ради чего пришел в консультацию, или кто-то другой . В данном случае необходимо помочь клиенту дифференцировать его собственные стремления и желания других людей. Пример . Подросток 15 лет обращается в консультацию с запросом: «Я хочу изменить что-то в отношениях с друзьями, хочу больше отношений равенства… Хотя с некоторыми ребятами у меня все хорошо…». После вопроса консультанта: «Для чего Вам это?» юноша поясняет: «Этого хочет мама, она говорит, что, куда меня поведут, туда я и пойду»… Или еще один пример: Мама 20-летнего юноши просит принять на консультацию сына, который катастрофически теряет зрение, и последнее время постоянно ходит тревожный, «взвинченный». Молодой человек изъявил желание встретиться с психологом, сообщив, при встрече, что он хочет стать уверенней, перестать суетиться. При исследовании ситуации оказалось, что его тревожность вызвана вовсе не угрозой слепоты, а потерей авторитета в глазах лидера в его компании. Его запрос связан с обретением веры в себя для восстановления авторитета в глазах лидера. Разделению намерений, стремлений клиента и других людей способствует внимательное неспешное исследование природы той неудовлетворенности, которую переживает клиент, и определение желаемых эффектов консультирования и желаемых последующих изменений в жизни. Трудность определения терапевтической цели может быть связана и с закрытой позицией клиента, когда он чего-то недоговаривает, о чем-то умалчивает, изъясняется односложно, избегая отрытого, искреннего диалога с консультантом; когда хочет, чтобы ему помогли, но при этом боится, что ничего из этого не получится. В данном случае мы тоже имеем дело с сопротивлением. Преодолеть собственное сопротивление клиенту помогает его желание изменений и ясное понимание своего положения. «Универсальным принципом консультирования при блокировании диалогической интенции является «принцип молчания» (или принцип психотерапевтической фрустрации), который можно определить, как принципиальный дефицит значимых реакций психолога по отношению к реакциям (высказываниям) клиента, что создает в общении между ними некое «свободное пространство», как бы изнутри побуждающее клиента к самораскрытию и самоопределению. Эстетическая вненаходимость консультанта оказывается той необходимой психологической предпосылкой, без которой адекватная реализация принципа молчания представляется невозможной» ( Копьев , 1992, c.42). Перечень возможных трудностей в определении терапевтических целей консультирования, вероятно, является неполным. Мне важно было проследить специфику профессиональной позиции консультанта в разных ситуациях. Тем более, что терапевтическая цель не может и не должна формироваться на уровне техник (хотя техники консультирования могут при этом сослужить известную пользу), ибо более всего важно – не потерять «бытийность» консультирования и его смысл. Жалоба, с которой обращается клиент, похожа на верхнюю часть айсберга, цель обычно остается скрытой, ее всегда тольео еще предстоит «обнаружить». Причем, необходимо, чтобы цель обнаружил сам клиент при помощи консультанта, поскольку извлечение смысла всегда само по себе терапевтично, тогда как предоставление его в готовом виде может и не принести никакой пользы. Значение терапевтической цели точно определяется мудрым высказыванием, автор которого мне неизвестен, что, на мой взгляд, не должно служить помехой тому, чтобы привести его здесь: «Любая разумная вещь, которую человек может себе представить, поверив в ее реальное существование и постоянно думая о ней, обязательно станет реальностью». Приложение №1 Пятишаговая модель интервью * Определение стадии Функции и цели стадии Культурные и индивидуальные проблемы 1. Взаимо-понимание/ структурирование. «Привет!» Построить прочный союз с клиентом, добиться, чтобы он чувствовал себя психологически комфортно. Структурирование может быть необходимо для объяснения целей интервью. Определенная структура помогает не отвлекаться от главной задачи, а также дает клиенту информацию о возможностях консультирующего. С некоторыми личностями или с некоторыми социально-культурными слоями процесс достижения взаимопонимания может стать довольно длительным. Методы раппорта варьируются в зависимости от индивидуальных или культурных особенностей. 1. Сбор информации. Выделение проблемы, идентификация потенциальных возможностей клиента. «В чем проблема?» Определить, зачем клиент пришел на консультацию и как он видит свою проблему. Умелое определение проблемы поможет избежать бесцельного разговора, задает направление беседе. Необходимо четко уяснить позитивные возможности клиента. Не все клиенты воспринимают тщательное вычленение проблемы. Однако, после того как цели клиента четко поняты, следует все-таки вернуться к определению проблемы. 2. Желаемый результат. К чему хочет прийти клиент? «Чего вы хотите добиться?» Определите идеал клиента. Каким бы он хотел стать? Что произойдет, когда проблемы будут решены? (Это информирует психолога о том, чего именно хочет клиент.) Желаемое направление действий клиента и психолога должно быть разумно согласовано. С некоторыми клиентами необходимо, опустив 2-ю стадию, выделить сначала цели. Если проблема ясна и конкретна, рекомендации могут быть даны немедленно. Некоторые социально-культурные группы или отдельные индивиды предпочитают начинать прямо отсюда. 3. Выработка альтернативных решений. «Что еще мы можем сделать по этому поводу?» Поработать с разными вариантами решения данной проблемы. Это подразумевает творческий характер подхода к задаче, поиск альтернатив во избежание ригидности и выбор среди этих альтернатив. Данный этап может включать длительное исследование личностной динамики. Эта фаза интервью может быть самой продолжительной. Очень важно учитывать индивидуальные и культурные различия при выработке вариантов решений. То, что является «правильным» решением с вашей точки зрения, может оказаться совершенно неприемлемым для другого. С некоторыми группами предпочтителен директивный стиль рекомендаций. 4. Обобщение. Переход от обучения к действию. « Вы будете делать зто?» Способствовать изменению мыслей, действий и чувств в повседневной жизни клиента. Многие клиенты после интервью ничего не делают, чтобы изменить свое поведение, оставаясь на своих прежних позициях. Степень обобщения в большой степени зависит от того, насколько полно вы учитывали индивидуальные различия на разных стадиях интервью. Приложение №2 Задачи, решаемые на разных этапах консультирования * Основные этапы (блоки) Решаемые задачи консультируемый консультант Подготовка фиксация затруднения, попытки решения (самостоятельного или с помощью других) решение обратиться к психологу. настрой на работу (определение смысловой позиции, создание внутренней идентичности, позитивного настроя, отвлечение от других вопросов) выбор времени, подготовка места Установление контакта и построение доверительного диалога возникновение доверия уяснение возможностей консультанта и характера предстоящей работы достижение согласованной позиции распределение ролей (Я… Ты… Мы…) поддержание доверительного диалога Исследование ситуации описание, анализ качественного своеобразия внешних и внутренних факторов затруднительной ситуации, структурирование, обозначение предмета работы, выделение позитивных основ для разрешения возникшего затруднения содействие клиенту в описании и анализе ситуации (стимулирование свободных высказываний, исповеди, ответов на вопросы и др.) выделение и анализ предмета работы профессиональный анализ факторов на основе разбора высказываний клиента, эмоционального тона, общей позиции, невербальных знаков, результатов диагностики выделение позитивного "плацдарма" - основы для разрешения консультируемым возникших затруднений Постановка цели формулирование желаемого результата (Я хочу...), его уточнение и обоснование (Я действительно этого хочу, так как...). содействие клиенту в формировании желаемого результата через постановку вопросов, исследование возможных последствий оценка реалистичности, конкретности, привлекательности поставленной цели Поиск решения выработка (усвоение) новых позиций, отношений, способов, оценка их с точки зрения реалистичности и приемлемости помощь в организации поиска решения активизация консультируемого, влияние на его позицию Подведение итогов сравнение полученного результата - с планируемым, выявление разницы в разрешении возникшего затруднения, планирование дальнейших шагов и действий позитивное программирование на реализацию намеченных шагов (Я верю, что смогу добиться желаемого результата...) выводы о продвижении, выделение того, чио удалось достичь клиенту помощь в создании позитивного настроя на реализацию дальнейших шагов выход из контакта ЛИТЕРАТУРА Айви А.Е., Айви М.Б., Саймэн-Даунинг Л. Психологическое консультирование и психотерапия. М.1999. Алексейчик А.Е. Восхождение на вершину // ж. Московский психотерапевтический журнал.1993, №4, с.112-122. Ахола Т., Фурман Б., Ялов А. Краткосрочная позитивная психотерапия. (Терапия фокусирования на решении). СПб. 2000. Копьев А.Ф. Диалогический подход в консультировании и вопросы психологической клиники. // ж. Московский психотерапевтический журнал.1992, №1, с.33-48. Копьев А.Ф. О диалогическом понимании психотерапевтического контакта. // Общение и диалог в практике обучения, воспитания и психологической консультации. /Под ред. Бодалева Л.А., М. 1987, с. 50-57. Кочюнас Р. Основы психологического консультирования. М., 1999. Лосева В.К., Луньков А.И. Рассмотрим проблему… Диагностика переживаний детей и взрослых по их речи и рисункам. М.1995. Психологическое консультирование подростков-инвалидов. Авторы-составиели: Кузнецова И.В., Большакова О.В. и др. Ярославль, 1996. Психотерапевтическая энциклопедия / Под ред. Карвасарского Б.Д. СПб, 1998. Трунов Д.Г. Техника перефразирования под увеличительным стеклом. // Журнал практического психолога. 1998, №4, с.92-102. Словарь практического психолога. Составитель Головин С.Ю. Минск, 1997. Философский словарь. Под ред. Фролова И.Т. М. 1991. Флоренская Т.А. Диалог в практической психологии. М.1991. Франкл В. Психотерапия на практике. СПб.1999. Фромм Э. Душа человека. М.1992. Ялом И. Лечение от любви и другие психотерапевтические новеллы. М. 1997. Ялом И. Экзистенциальная психотерапия. М. 1999. Публикуется с разрешения автора. Статья опубликована: //Экзистенциальное измерение в консультировании и психотерапии. Бирштонас, Вильнюс, 2003, с.136-156. //Московский психотерапевтический журнал, 2004, №1. //Журнал практической психологии, 2004, №2. * Айви А.Е., Айви М.Б., Саймэн-Даунинг Л. Психологическое консультирование и психотерапия. М.1999. * Психологическое консультирование подростков-инвалидов. Авторы-составиели: Кузнецова И.В., Большакова О.В. и др. Ярославль, 1996. Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Jolanta Bogustova Eksistenciālā terapeite apmācībā Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā (2021 līdz šai dienai). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte, Profesionālais maģistra grāds psiholoģijā (2021.gads). Psihologa kvalifikācija. Latvijas Universitāte. Sociālo zinātņu bakalaura grāds psiholoģijā (2018.gads). Prakses vieta: Krišjāņa Valdemāra iela 4-24, Rīga Darba valodas: Latviešu, Angļu, Vācu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +37129266181 E-pasts: bogustovaj@gmail.com Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/jolanta-bogustova Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Ksenija Truhana Eksistenciālā terapeite Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 14.06.2026. Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2014.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte, Profesionālais maģistra grāds psiholoģijā (2016.gads). Psihologa kvalifikācija. Prakses vieta: Privātprakse online United Kingdom, London, 159 Russel lane, N20 oAU Darba valodas: Latviešu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) British Psychological Society Latvijas Klīnisko Psihologu Asociācija KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +44 7562272299 E-pasts: root@ksenijatruhana.name Mājaslapa: https://www.ksenijatruhana.name/ Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Larisa Koļesņikova Eksistenciālā terapeite Supervizore Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 11.12.2028 Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), profesionālā līmeņa apmācību programma "Existential therapy supervision". Supervizora kvalifikācija (2014.gads). Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2011.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte. Sociālo zinātņu maģistra grāds psiholoģijā (2011.gads). Starptautiskais Praktiskās Psiholoģijas Institūts. Psiholoģijas bakalaura grāds (1996.gads). Prakses vieta: Jāņa Asara iela 12, Rīga Darba valodas: Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 29240794 E-pasts: larisa.kolesnikova@inbox.lv Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/larisa-koļesņikova Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Irina Rabša Eksistenciālā terapeite Supervizore Grupu terapeite apmācībā Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 09.11.2025. Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), Starptautiskā programma «Grupas terapija» (2023 – līdz šai dienai) Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), profesionālā līmeņa apmācību programma "Existential therapy supervision". Supervizora kvalifikācija (2016.gads). Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2009.gads). Akadēmiskā izglītība: Daugavpils Pedagoģiskā Universitāte, psiholoģijas maģistra grāds (1999.gads) Prakses vieta: Daugavpils, privātprakse Darba valodas: Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 26822509 E-pasts: irina.rabsa@gmail.com Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/irina-rabša Iepriekšējais Nākamais