< Atpakaļ Kristīne Bondere Eksistenciālā terapeite Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 03.04.2028. Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2018.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte, Profesionālais maģistra grāds psiholoģijā. Psihologa kvalifikācija (2014.gads). Daugavpils Universitāte. Sociālo zinātņu bakalaura grāds psiholoģijā (2003.gads). Prakses vieta: Krišjāņa Barona 63-2, Rīga Darba valodas: Latviešu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) Latvijas Skolu psihologu asociācija (LSPA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 27073957 E-pasts: kristine_bondere@inbox.lv Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/kristīne-bondere Iepriekšējais Nākamais

Are you a psychology student, psychologist, medical professional, or someone working in the helping professions? Join us for an inspiring 3-day introductory workshop in existential psychotherapy. This event invites those interested in psychotherapy – both professionals and students – to explore the existential approach in theory and practice. Prof. Paulius Skruibis will offer a theoretical introduction to existential psychotherapy, followed by an experiential group process, providing a direct encounter with its core principles: presence, dialogue, and the mutual exploration of existential issues. < Atpakaļ Existential Psychotherapy Theoretical and Experiential Introduction Riga, 14-16 November, 2025 Baiba Purvlīce Renata Matvejenko 2025. gada 14. novembris Are you a psychology student, psychologist, medical professional, or someone working in the helping professions? Join us for an inspiring 3-day introductory workshop in existential psychotherapy. This event invites those interested in psychotherapy – both professionals and students – to explore the existential approach in theory and practice. Prof. Paulius Skruibis will offer a theoretical introduction to existential psychotherapy, followed by an experiential group process, providing a direct encounter with its core principles: presence, dialogue, and the mutual exploration of existential issues. Prof. Paulius Skruibis is an existential and group psychotherapist based in Vilnius. He teaches at the Institute of Humanistic and Existential Psychotherapy (HEPI) in Birštonas and is a professor at the Department of Clinical Psychology at Vilnius University. He currently serves as President of the Eastern European Association for Existential Therapy. We are especially inviting: ● Psychology students and psychologists considering a career in psychotherapy ● Medical professionals (doctors, psychiatrists, nurses) seeking to deepen the humanistic aspect of their work ● Counselors, social workers, coaches, and other helping professionals who wish to bring a deeper existential perspective to their practice If you’re thinking about joining our upcoming English-language psychotherapy training groups , this workshop is the perfect introduction to discover whether this path aligns with your goals and values. Event Details: Date: 14–16 November, 2025; Time: 9:30 AM – 6:00 PM; Location: 4 Durbes Street, Riga; Language: English; Fee: €200 To apply: Please fill out the https://forms.gle/ZiZVo5nyJh1REeDb8 If you need an official payment receipt, please indicate this in the form and provide your billing details. You will receive an invoice with payment instructions after registration. Payment details: Company name: SIA MĀKSLA IR KLĀT Registration number: 40203453400 Address: Spilves iela 25-108, Rīga Bank: Swedbank Account number: LV11HABA0551053945399 This is more than a workshop — it’s an opportunity to experience the atmosphere, values, and training style of the Humanistic and Existential Psychotherapy Institute (HEPI). This event is organised by the Humanistic and Existential Psychotherapy Institute (HEPI) in Birštonas, Lithuania, which—founded in 1995 and offering EAP (European Association for Psychotherapy) accredited professional training in existential psychotherapy for nearly 30 years—is now welcoming participants to its English-language training groups. Contact for registration: Email: baiba.purvlice@gmail.com Phone: +371 26525217 Contact for invoices: Email: renatamatvejenko@gmal.com Phone: +371 29715870 Workshop Programme Friday, 14th November 9:30 – 11:00 Presentation: How Existential Psychotherapy Helps People Face the Challenges of Contemporary Life 11:30 – 18:00 Existential Experiential Group ● The inner circle is limited to 12 participants who will actively take part in the group process. ● Additional participants are welcome to join as observers in the outer circle. Saturday & Sunday, 15th–16th November 9:30 – 18:00 Existential Experiential Group (continuation) Breaks: Lunch Break: 13:00 – 14:30 (restaurants and cafes are available nearby) Coffee breaks are included throughout the day Iepriekšējais Nākamais

Reģistrēts biedrību un nodibinājumu reģistrā Rīgā 2023.gada 19.septembrī ar Nr. 6-24/73158 LATVIJAS EKSISTENCIĀLĀS TERAPIJAS BIEDRĪBA statūti 1.nodaļa. Vispārīgie noteikumi. 1.1. Biedrības nosaukums ir „Latvijas eksistenciālās terapijas biedrība“ (turpmāk tekstā – Biedrība), nosaukuma saīsinājums – LETB. 1.2. Biedrības nosaukuma tulkojums angļu valodā - „Latvian Association of Existential Therapy“ (saīsināti – LAET), vācu valodā – “Lettische Gesellschaft für Existenzielle Therapie” (saīsināti - LGET), krievu valodā - „Латвийская Ассоциация экзистенциальной терапии“ ( saīsināti - ЛАЭТ). 1.3. Latvijas eksistenciālās terapijas biedrība ir sabiedriska organizācija, kas darbojas atbilstoši Latvijas Republikā spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem un šiem statūtiem. 1.4. Biedrība turpina veikt tās funkcijas, kuras līdz šim īstenoja 2002.gada 19.oktobrī dibināta Austrumeiropas Eksistenciālās Terapijas Asociācijas Latvijas filiāle. 1.5. Biedrība ir nodibināta uz nenoteiktu laiku. 2.nodaļa. Biedrības darbības mērķi un uzdevumi. 2.1. Biedrības darbības mērķi ir: 2.1.1. veicināt eksistenciālās terapijas attīstību Latvijā; 2.1.2. apvienot eksistenciālos psihoterapeitus vienotā profesionālā organizācijā, veicinot biedru profesionālās kompetences celšanu un profesionālās pieredzes apmaiņu; 2.1.3. aizstāvēt biedru profesionālās intereses un tiesības; 2.1.4. uzturēt profesionālos standartus eksistenciālajā terapijā Latvijā, saskaņā ar Latvijas Psihoterapeitu biedrības (LPB) un Eiropas Psihoterapijas Asociācijas (EPA) standartiem, lai nodrošinātu profesionālu un drošu psihoterapijas pakalpojumu sniegšanu; 2.1.5. veicināt biedru augstu ētikas standartu ievērošanu psihoterapijā, kas atbilst LPB un EPA ētikas kodeksa un vadlīniju prasībām; 2.1.6. sadarboties ar citām Latvijas un ārvalstu psihoterapijas organizācijām; 2.1.7. veicināt eksistenciālās terapijas virziena atpazīstamību un popularizēšanu Latvijā; 2.1.8. uzturēt saikni un kopības sajūtu starp eksistenciāliem psihoterapeitiem Latvijā. 3.nodaļa. Biedrības biedri, biedru iestāšanās Biedrībā, izstāšanās un izslēgšana. 3.1. Biedrība sastāv no īsteniem biedriem, biedru kandidātiem, atbalsta biedriem un Goda biedriem. 3.2. Biedrībā var iestāties jebkura pilngadīga, rīcībspējīga fiziska persona, kurai ir uzsākta vai pabeigta profesionālā izglītība eksistenciālajā terapijā vai arī, kura ir ieinteresēta Biedrības darbībā un eksistenciālās terapijas attīstībā Latvijā. 3.3. Lai iestātos Biedrībā, persona iesniedz noteiktas formas rakstisku pieteikumu, kurā ir paudusi vēlēšanos iestāties Biedrībā un apliecina, ka ir iepazinusies ar Biedrības statūtiem un Ētikas kodeksu un apņemas tos ievērot, kā arī sekmēt Biedrības mērķu īstenošanu un savlaicīgi maksāt biedra naudu. Pieteikuma formu, iestāšanās nosacījumus un tam klāt pievienojamo dokumentu sarakstu nosaka Biedrības valde. 3.4. Biedrības īstena biedra statusu var iegūt fiziska persona, kurai ir pabeigta profesionālā izglītība eksistenciālajā psihoterapijā. 3.5. Biedra kandidāta statusu var iegūt fiziska persona, kura ir uzsākusi, bet vēl nav pabeigusi profesionālo izglītību eksistenciālajā terapijā. 3.6. Par Biedrības atbalsta biedru var kļūt fiziska persona, kas ir ieinteresēta Biedrības darbībā un atbalsta tās mērķus un apņemas ievērot Biedrības statūtus, Ētikas kodeksu un savlaicīgi maksāt biedra naudu. Lai kļūtu par atbalsta biedru nepieciešams iesniegums valdei, kurā ir izklāstīts paredzamā atbalsta un sadarbības veids. 3.7. Par Biedrības Goda biedru var ievēlēt personu, kuras kandidatūru izvirza un pamato 2 īstenie biedri. Par Goda biedru var tikt iecelta fiziska persona, kura ar savu zinātnisko vai praktisko darbību ir īpaši sekmējusi Biedrības mērķu sasniegšanu vai ir veicinājusi eksistenciālās terapijas attīstību un atpazīstamību Latvijā un/vai pasaulē. Goda biedru ievēl Biedrības kopsapulcē. Goda biedri no biedru naudas maksājumiem ir atbrīvoti. 3.8. Lēmumu par biedra uzņemšanu un tā statusu Biedrībā pieņem valde ar klātesošo valdes locekļu balsu vairākumu pēc iepazīšanās ar iesniegto informāciju. Pieteikums tiek izskatīts tuvākās sēdes laikā, taču ne ilgāk kā 1 (viena) mēneša laikā no visu nepieciešamo dokumentu saņemšanas brīža (laika posmā no 1.jūnija līdz 1.septembrim un no 1.decembra līdz 1.februārim – 2 (divu) mēnešu laikā). Valde paziņo savu lēmumu pieteicējam, nosūtot to elektroniski uz pieteicēja pieteikumā norādīto e-pasta adresi 5 (piecu) darba dienu laikā no tā pieņemšanas brīža. 3.9. Biedru var izslēgt no Biedrības ar motivētu valdes lēmumu, ja tas savā darbībā pārkāpj Biedrības statūtus un/vai Ētikas kodeksu, ar savu darbību diskreditē Biedrību, tās darbību un mērķus, nepilda Biedrības kopsapulces un valdes lēmumus, kā arī, ja ir kavējis ikgadējās biedra naudas samaksu. 3.10. Jautājumu par Biedrības biedra izslēgšanu valde izskata tuvākās sēdes laikā, uzaicinot izslēdzamo biedru un dodot viņam iespēju izteikt savu viedokli. Izslēdzamā biedra neierašanās nav šķērslis valdes lēmuma pieņemšanai. Valdei lēmums par biedra izslēgšanu no Biedrības un šā lēmuma motivācija jāpaziņo rakstveidā izslēdzamajam biedram 5 (piecu) dienu laikā no tā pieņemšanas dienas. 3.11. Ja izslēgšanas iemesli ir novērsti, tad izslēgtais biedrs ir tiesīgs griezties ar lūgumu atkārtoti uzņemt viņu par Biedrības biedru. 3.12. Biedrs var jebkurā laikā izstāties no Biedrības, rakstveidā paziņojot par to Biedrības valdei. 3.13. Personai izstājoties no Biedrības vai arī, ja biedrs šajos statūtos noteiktajos gadījumos tiek izslēgts no Biedrības, iestāšanās nauda un samaksātā biedra nauda vai ieguldītā, ziedotā manta, nauda netiek atmaksāta/atgriezta. 4.nodaļa. Biedrības biedru tiesības un pienākumi. 4.1. Biedrības biedriem ir sekojoši pienākumi: 4.1.1. Aktīvi piedalīties Biedrības mērķu un uzdevumu realizācijā, rīkotajos pasākumos, ievērot Biedrības statūtus, Ētik as kodeksu un citus Biedrības pamatdokumentus, pildīt kopsapulces un valdes lēmumus; 4.1.2. Savlaicīgi maksāt biedru naudu, kuras apmēru nosaka kopsapulce; 4.1.3. Sniegt aktuālo kontaktinformāciju par sevi - tālruņa numuru, e-pasta adresi u.c.; 4.1.4. Iepazīties ar Biedrības izsūtīto informāciju; 4.1.5. Augsti turēt Biedrības godu, nepieļaut rīcību, kas grauj vai diskreditē Biedrības godu un prestižu sabiedrībā; 4.1.6. Piedalīties Biedrības darbā un kopsapulcēs. Biedrības īstenajiem biedriem ir pienākums piedalīties kopsapulcēs un balsot pašiem vai ar savu pilnvaroto pārstāvju starpniecību, iesniedzot rakstisku pilnvaru, kas pievienojama kopsapulces protokolam. 4.2. Visiem Biedrības biedriem ir šādas tiesības: 4.2.1. Saņemt informāciju par Biedrības darbību, tai skaitā iepazīties ar kopsapulču, valdes sēžu protokoliem un citiem ar Biedrības darbību saistītiem dokumentiem; 4.2.2. Piedalīties Biedrības organizētajos pasākumos; 4.2.3. Piedalīties Biedrības uzdevumu risināšanā un iesniegt priekšlikumus par Biedrības darbības uzlabošanu; 4.2.4. Aizstāvēt savu viedokli valdes sēdēs un biedru kopsapulcēs. 4.3. Īsteniem biedriem ir tiesības balsot kopsapulcē (vai deleģēt pilnvarotus pārstāvjus), vēlēt un tikt ievēlētiem Biedrības pārvaldē. 5.nodaļa. Biedrības biedru kopsapulce. 5.1. Biedrības pārvaldes institūcijas ir biedru kopsapulce un valde. 5.2. Biedrības augstākā pārvaldes institūcija (lēmējinstitūcija) ir biedru kopsapulce. 5.3. Biedru kopsapulces kompetencē ietilpst: 5.3.1. noteikt Biedrības galvenos darbības virzienus, mērķus un uzdevumus; 5.3.2. pieņemt lēmumus par Biedrības pamatdokumentiem (Biedrības Statūti, Ētikas kodekss, nolikumi, noteikumi) un izmaiņām tajos; 5.3.3. pārvaldes institūciju, revidenta un komisiju izveidošana, ievēlēšana, apstiprināšana vai atsaukšana; 5.3.4. noteikt iestāšanās un biedra naudas apmērus un maksāšanas kārtību; 5.3.5. noklausīties un apstiprināt valdes ziņojumu par gada darba rezultātiem; 5.3.6. apstiprināt Biedrības budžetu un gada pārskatu pēc revidenta atzinuma saņemšanas; 5.3.7. lemt par Biedrības darbības izbeigšanu, turpināšanu vai reorganizāciju; 5.3.8. izvirzīt pārstāvjus Latvijas Psihoterapeitu biedrības Sertifikācijas komisijā un Latvijas Psihoterapeitu biedrības Ētikas komisijā; 5.3.9. ievēlēt Goda biedrus; 5.3.10. izskatīt jebkuru citu jautājumu, kas saistīts ar Biedrības darbību. 5.4. Biedru kopsapulcē ir tiesīgi piedalīties visi Biedrības biedri. 5.5. Biedru kopsapulcē drīkst balsot tikai Biedrības īstenie biedri – personīgi vai ar pilnvarota pārstāvja starpniecību. Biedru kopsapulcē klāt neesošs īstenais biedrs drīkst rakstiski pilnvarot pārstāvi – citu Biedrības īsteno biedru, balsot viņa vietā. Biedru kopsapulcē klāt neesoša Biedrības īstenā biedra rakstisks iesniegums valdei par šo pilnvarojumu pievienojams biedru kopsapulces protokolam. Šāds pilnvarojums ņemamas vērā, arī novērtējot biedru kopsapulces kvorumu. 5.6. Kopsapulci sasauc valde ne retāk kā reizi gadā un ne vēlāk kā līdz 31.martam, par tās laiku, vietu un darba kārtību paziņojot biedriem ne vēlāk kā vienu mēnesi iepriekš. 5.7. Ārkārtas biedru kopsapulce var tikt sasaukta pēc valdes iniciatīvas, vai ja to rakstveidā pieprasa ne mazāk kā viena desmitā daļa Biedrības biedru, norādot sasaukšanas iemeslu. 5.8. Biedrības kopsapulce ir lemttiesīga un tās lēmumi ir saistoši Biedrības biedriem, ja tajā piedalās ne mazāk kā puse īsteno biedru. 5.9. Ja kopsapulce nav lemttiesīga, tad valde ne vēlāk kā pēc trim nedēļām sasauc atkārtotu kopsapulci ar tādu pašu darba kārtību, kura ir tiesīga izlemt jautājumus neatkarīgi no klātesošo biedru skaita, ar nosacījumu, ka tajā piedalās vismaz divi īstenie biedri. 5.10. Biedru kopsapulces lēmums ir pieņemts, ja par to nobalso vairāk kā puse no īsteniem biedriem. Biedru kopsapulces lēmums par Biedrības darbības izbeigšanu ir pieņemts, ja par to nobalso vairāk nekā divas trešdaļas no īsteniem biedriem. 5.11. Biedram nav balsstiesību, ja biedru sapulce lemj par darījuma noslēgšanu ar šo biedru vai prasības celšanu vai lietas izbeigšanu pret šo biedru. 5.12. Kopsapulces lēmumi tiek pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu. Lēmumi tiek pieņemti atklāti balsojot, atsevišķos gadījumos kopsapulce var pieņemt lēmumu par jautājuma izlemšanu aizklātā balsošanā. 5.13. Biedru kopsapulci atklāj un vada Biedrības valdes priekšsēdētājs, bet viņa prombūtnes gadījumā cits valdes loceklis, ko valdes locekļi izvirzījuši no sava vidus. 5.14. Biedru kopsapulce tiek protokolēta. Biedru kopsapulci protokolē valdes priekšsēdētāja uzaicināts kopsapulces dalībnieks. Kopsapulces protokolu paraksta valdes priekšsēdētājs un protokolists. Biedru kopsapulces protokoli ir biedriem atklāti dokumenti. 5.15. Biedriem ir tiesības piedalīties un balsot biedru kopsapulcē gan klātienē, gan attālināti. Tāpat biedram ir tiesības balsot par sapulcē izskatāmajiem jautājumiem pirms sapulces, nododot savu balsi biedrībai rakstveidā, tostarp elektroniskā formātā. Visi biedri, kuri piedalījušies sapulcē klātienē, attālināti, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus, kā arī tie, kuri nodevuši savu balsi pirms sapulces, uzskatāmi par klātesošiem sapulcē un ierakstāmi klātesošo biedru sarakstā. 5.16. Valdei ir tiesības noteikt, ka biedru kopsapulce notiek tikai elektroniski divos gadījumos - 1) pēc valdes iniciatīvas; 2) pēc biedru pieprasījuma, kuri kopā pārstāv vismaz 20 procentus no Biedrības biedru skaita. Šādā gadījumā visi biedri piedalās un balso, izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus (datorus, mobilos telefonus vai citas ierīces). 5.17. Biedru kopsapulces, kurās biedri piedalās attālināti vai balso pirms sapulces, protokolā norāda Biedrību un nodibinājumu likuma 37.panta 4.1. daļā uzskaitītās ziņas, papildus norādot, ka sapulce notiek attālināti. Tāpat norādāms, ka biedru attālināta dalība biedru sapulcē ir organizējama tādā veidā, lai tiktu nodrošinātas visas biedru tiesības, piemēram, biedram ir tiesības izteikties, uzdot jautājumus un iesaistīties diskusijās. 6.nodaļa. Biedrības valde. 6.1. Biedrības izpildinstitūcija ir valde, kas sastāv no 3 valdes locekļiem. Valde vada un pārstāv Biedrību. Valde tiek ievēlēta kopsapulcē. 6.2. Biedrības valdes pilnvaru laiks ir 3 (trīs) gadi. Valde var tikt ievelētā atkārtoti. 6.3. Biedrības valdes kompetencē ietilpst: 6.3.1. pārzināt un vadīt Biedrības lietas, pārvaldīt Biedrības mantu un rīkoties ar tās līdzekļiem atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem, Biedrības statūtiem, biedru sapulces un citu institūciju lēmumiem; 6.3.2. izstrādāt vai veikt grozījumus Biedrības pamatdokumentos; 6.3.3. nodrošināt biedru sapulces lēmumu izpildi; 6.3.4. sekot Biedrības statūtu un citu saistošu dokumentu ievērošanai; 6.3.5. veidot darba grupas atsevišķu jautājumu risināšanai; 6.3.6. organizēt Biedrības grāmatvedības uzskaiti atbilstoši Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem, noteikt finansiālo līdzekļu izmantošanu un pārraudzīt Biedrības finanšu līdzekļu plūsmu – ieņēmumus un izdevumus; 6.3.7. izskatīt un pieņemt lēmumus par jaunu biedru uzņemšanu Biedrībā un biedru izslēgšanu no tās. Kā arī dot rekomendāciju biedra uzņemšanai Latvijas Psihoterapeitu Biedrībā; 6.3.8. pārraudzīt biedru sarakstus un statusus, aktualizēt izmaiņas tajos; 6.3.9. uzturēt saikni ar LPB; 6.3.10. pārstāvēt Biedrību attiecībās ar trešajām personām; 6.3.11. izskatīt citus jautājumus, kas saistīti ar Biedrības darbību, un kas nav ekskluzīvā biedru kopsapulces kompetencē. 6.4. Valde ir lemttiesīga, ja tās sēdē piedalās vismaz divi valdes locekļi. 6.5. Valdes locekļi no sava vidus ievēl valdes priekšsēdētāju, kurš organizē valdes darbu. 6.6. Valdes priekšsēdētājs valdes sēdes sasauc ne retāk kā reizi divos mēnešos, bet vasarā (jūnijā, jūlijā, augustā) ne retāk kā reizi trijos mēnešos. 6.7. Valde lēmumus pieņem, balsojot ar vienkāršu balsu vairākumu. Katram klātesošajam valdes loceklim ir viena balss. Valdes locekļi nedrīkst deleģēt savu balsi citam valdes loceklim. 6.8. Valdes locekļiem ir vienādas balsošanas un pārstāvēšanas tiesības. Valdes locekļi ir tiesīgi pārstāvēt Biedrību katrs atsevišķi. 6.9. Valdes loceklis pilda savus pienākumus bez atlīdzības. 6.10. Valde no sava vidus ievēl pārstāvjus LPB valdē. 6.11. Ja kāds valdes loceklis nav piedalījies 3 valdes sēdēs pēc kārtas, valdei ir tiesības sasaukt ārkārtas kopsapulci valdes locekļa pārvēlēšanai. 6.12. Valdes loceklis var pārtraukt savu darbību valdē, uzrakstot par to iesniegumu. Tādā gadījumā valde turpina darboties nepilnā sastāvā, līdz nākošā biedru kopsapulce ievēl jaunu Biedrības valdes locekli. 6.13. Valdes sēdes tiek protokolētas un protokoli ir pieejami biedriem. 6.14. Ikgadējā kopsapulcē valde sniedz pārskatu par savu darbību. 7. nodaļa. Revidents. 7.1. Biedrības finansiālās un saimnieciskās darbības kontroli veic revidents, kuru ievēl biedru kopsapulce uz trijiem gadiem. 7.2. Biedrības revidents nevar būt Biedrības valdes loceklis. 7.3. Revidents: 7.3.1. veic Biedrības mantas un finanšu līdzekļu revīziju; 7.3.2. dod atzinumu par Biedrības budžetu un gada pārskatu; 7.3.3. izvērtē Biedrības grāmatvedības un lietvedības darbu; 7.3.4. sniedz ieteikumus par Biedrības finanšu un saimnieciskās darbības uzlabošanu. 7.4. Revidents veic revīziju biedru kopsapulces noteiktajos termiņos, taču ne retāk kā reizi gadā. 7.5. Biedru kopsapulce iepazīstas ar Biedrības gada pārskatu tikai pēc Revidenta atzinuma saņemšanas. . 8.nodaļa. Biedru nauda. 8.1. Biedrības biedri maksā biedru naudu vienu reizi gadā. Iestāšanās un biedru naudas apmēru un apmaksas kārtību nosaka biedru kopsapulce. 9. nodaļa. Biedrības finanšu līdzekļu veidošanas un izlietošanas kārtība. 9.1. Biedrības naudas līdzekļi veidojas no biedru iestāšanās iemaksām, ikgadējiem biedru naudas maksājumiem, juridisko un fizisko personu ziedojumiem, ienākumiem, kas gūti no izdevējdarbības, zinātniskās darbības un citas saimnieciskās darbības, Biedrībai piederošās mantas, no citiem likumos atļautajiem ienākumiem. 9.2. Biedrības līdzekļi tiek izmantoti Biedrības mērķu un uzdevumu realizācijai, grāmatu, brošūru, žurnālu, speciālo preses izdevumu un biļetenu, uzskates līdzekļu, informatīvo materiālu, mācību metodisko un zinātnisko darbu izdošanai, iegādei un izmantošanai, Biedrības funkcionēšanai un pasākumu organizēšanai, Biedrības biedru profesionāliem komandējumiem un apmācībai. 9.3. Biedrības līdzekļu izmantošanas kārtību nosaka valde saskaņā ar kopsapulcē noteiktiem darbības pamatvirzieniem, kā arī ievērojot šos statūtus. 10.nodaļa. LETB pašlikvidācija un reorganizācija. 10.1. Biedrības darbība izbeidzas: 10.1.1. ar biedru kopsapulces lēmumu par pašlikvidāciju, kas pieņemts ar vairāk kā divu trešdaļu balsu vairākumu, kopsapulcē piedaloties vismaz divām trešdaļām īsteno biedru; 10.1.2. ar tiesas spriedumu par Biedrības darbības izbeigšanu. 10.2. Biedrībai likvidējoties, tās manta tiek sadalīta saskaņā ar nolikumu, ko izstrādā Biedrības valde, paredzot mantas sadales kārtību (piemēram, ziedot konkrētas programmas realizācijai, labdarības mērķiem, novēlēt profesionālajām asociācijām). Biedru kopsapulcei akceptējot šādu nolikumu, Biedrības manta sadalāma nolikuma paredzētajā kārtībā. 10.3. Biedrības pašlikvidēšanās gadījumā tās mantu un finanšu līdzekļus nedrīkst sadalīt Biedrības biedriem. Statūti apstiprināti Biedrības dibināšanas sapulcē Rīgā, 2023.gada 29.augustā.

< Atpakaļ Larisa Koļesņikova Eksistenciālā terapeite Supervizore Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 11.12.2028 Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), profesionālā līmeņa apmācību programma "Existential therapy supervision". Supervizora kvalifikācija (2014.gads). Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2011.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte. Sociālo zinātņu maģistra grāds psiholoģijā (2011.gads). Starptautiskais Praktiskās Psiholoģijas Institūts. Psiholoģijas bakalaura grāds (1996.gads). Prakses vieta: Jāņa Asara iela 12, Rīga Darba valodas: Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 29240794 E-pasts: larisa.kolesnikova@inbox.lv Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/larisa-koļesņikova Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ DZĪVES AR INSULTU FENOMENOLOĢIJA Natālija Ivanova Arī mana tikšanās ar insultu izrādījās eksistenciāls pārdzīvojums, kad notiek „esamības tikšanās” ar „nebūtību”, kad izjūti mirkļa vērtību un zaudējuma sāpes, kad aptver cik trausla ir cilvēka dzīvība un cik nozīmīga Tev ir uzticama draudzība. Tā bija mana tikšanās ar insultu, tikai to pārcieta mana draudzene, kolēģe un domubiedrs Marina. Iepriekšējā tikšanās mums bija pusstundas garumā, jo bija vasara un viņa tikko kā bija atgriezusies no Kaļiņingradas, bet es savukārt nākošajā dienā braucu ceļojumā uz 3 nedēļām. Marina piezvanīja man un ierosināja satikties, jo citādi mēs ilgi vēl nesatikšoties. Toreiz „ilgi” mēs domājām trīs nedēļas, bet izrādījās, ka daudz ilgāk – seši mēneši, kas bija piepildīti ar nenoteiksmi un trauksmi. Un šī atkārtotā tikšanās krasi atšķīrās no iepriekšējās. Mēs satikāmies rehabilitācijas centrā, uz kurieni Marina bija pārvesta pēc slimnīcas. Marina sēdēja invalīdu riteņkrēslā un varēja sazināties ar mani tikai ar vienas rokas žestu palīdzību (viņa bija zaudējusi spēju runāt), kaut arī acis teica tik daudz - par sāpēm, par bezspēcību, par apjukumu un par ciešanām. Īdot viņa centās man kaut ko pateikt, pastāstīt, es atkal centos uzminēt teikto. bet tik daudz ko toreiz nesapratu un ļoti uztraucos par to.Es sajutu savu bezspēcību, apjukumu un līdzcietību viņas dvēseles ciešanām. Mēs centāmies jokot, kaut gan tobrīd tas ļoti slikti padevās. Kopīgi atcerējāmies to pusstundas tikšanos, kurai šobrīd bija jau pavisam cita nozīme. Pagāja vēl ilgs laiks (apmēram 1.5 gadi), kamēr mēs varējām sarunāties un apspriest visu pārciesto un pārdzīvoto. Šajā rakstā vēlos apskatīt cilvēka, kurš pārcietis insultu, eksistenciālos krīzes pārdzīvojumus, kā arī viņu dzīves pasaule. Tekstā tiek izmantoti dzīves pēc insulta fenomenoloģiskas analīzes materiāli, ko esam ieguvuši ar kolēģiem - brīvprātīgajiem, apkopojot patiesus dzīvesstāstus, kuros cilvēki cīnījušies paši par sevi. Mūsu brīvprātīgā psiholoģiskās rehabilitācijas programma jau sešus gadus darbojas Insultu pārcietušo cilvēku un viņu radinieku psiholoģiskā atbalsta biedrībā „Vigor”(tulkojumā no latīņu valodas – dzīves enerģija, dzīves spēks). Liela daļa patieso stāstu būs saistīti ar manas draudzenes atjaunošanās procesu, tādēļ Marinu var uzskatīt par šī raksta savdabīgu līdzautoru. Dzīves krīzes pārdzīvojums pēc insulta Pirmkārt jāsaka, ka insults ir emocionāli nozīmīgs notikums, tas sadala cilvēka dzīvi „pirms” un „pēc”. Ass un spēcīgs pārdzīvojums, ilgstošs spēcīga sasprindzinājuma stāvoklis, kā arī daudzie zaudējumi pēc insulta, tik tiešām, rada tādu kā nepārvaramu ūdensšķirtni cilvēka dzīvē. Kā raksta Otto Bolnou, krīze „ir notikums, kurš savas kritiski bīstamās dabas dēļ, izceļas no ierastā dzīves ritējuma. Krīze - pēkšņs normāli ierasto dzīves aktivitāšu pārrāvums” (7, 27.lpp.). Zaudējumi pēc insulta ir ļoti dažādi. Pirmkārt, jau tie ir fiziski zaudējumi, kas saistīti ar veselības stāvokļa izmaiņām. Šis zaudējums ir acīmredzams - ļoti smags un dziļi sāpinošs. Pēc insulta cilvēks dažkārt pirmoreiz tiekas ar nāves trauksmes izjūtu, turklāt savas nāves. Un ne tikai tāpēc, ka iestājoties insultam, cilvēks ir tuvu nāvei, bet arī tādēļ, ka paliek atkārtota insulta draudi un līdz ar to arī atkārtota nāves tuvuma draudi. Kā saka I. Jaloms, tad nāves trauksme ir „intīmi saistītas ar eksistences procesu”- vēl jo vairāk aprakstītajā gadījumā. Jau pats insulta stāvoklis liek cilvēkam izjust „nāves trauksmes sajūtu” klātbūtni. Tomēr nāves trauksme šai situācijā ir ne tikai ienaidnieks, bet arī skolotājs: „Tā var atklāt autentiskas eksistences veidu.” (8, 212.lpp.) I.Iļjins savā „Pārdomu grāmatā raksta, „Nāves ideja it kā atver man acis, tā izraisa manī neremdināmu trūkumu pēc patiesām vērtībām, gribu pēc „Dievišķa satura”, lēmumu izvēlēties un veikt atlasi, darot to pareizi, nekļūdoties un neviļoties (3, 440. lpp). Bez minētā ir arī psiholoģiski zaudējumi – pēc insulta mainās cilvēka raksturs. Piemēram, cilvēki pēc pārciesta insulta uzsver, ka kļuvuši jūtīgāki, raudulīgāki, burkšķošāki, neapmierināmāki un vieglāk aizkaitināmi. Pēc pārciesta insulta izmainās arī cilvēka psihisko un izziņas funkciju kvalitātes - atmiņa, uztvere, uzmanība un domāšana. Kāds cilvēks pēc pārciestā insulta sūdzējās: „Visnepatīkamākais manā slimībā ir tas, ka parādījusies tāda kā atpalicība. Nevaru ātri domāt, daudz ko aizmirstu, bieži nevaru atrast vajadzīgos vārdus sarunas laikā. Šķiet, ka pazaudētas arī vēlmes un intereses. Man pat pašam ir grūti saprast ko īsti gribu pateikt.” Tāpat kā pēc jebkuras citas psiholoģiskas traumas, arī pēc pārciesta insulta, notiek dzīves jēgas un dzīves redzējuma zaudējums. Piekrītot Janofam-Bulmanam, jāsaka, pēc pārciesta insulta sagrūst dzīves pamatakmeņi, pamatvērtības, pamat nostādnes pret pasauli. (7, 29.lpp) Pasaule vairs nešķiet tik labvēlīga, arī cilvēku attieksme pret to vairs nešķiet labvēlīga, pat tad, ja cilvēks pats pret tiem ir labvēlīgi noskaņots. Apkārtējā pasaule kļūst tāda kā neprognozējama un kādu brīdi pat bezjēdzīga. Vēl kāds eksistenciālisma pētnieku aprakstīts krīzes veids, kas raksturīgs cilvēkiem pēc pārciesta insulta - cilvēks šajā krīzē zaudē kādu daļu no savas dzīves, tādējādi pazaudē arī pats sevi. Kāds mūsu programmas dalībnieks stāsta: „Jūtu, ka man tik ļoti trūkst darba atmosfēras, kurā vienmēr griezos kā vilciņš.” Kāds cits programmas dalībnieks stāsta: ”Pēc slimības krasi mainījusies laika uztvere, agrāk laiks skrēja, tagad tas ir apstājies. Kalendāram vairs nav nozīmes.” Piemēram, agrāk 1.septembrī kāds no viņiem gāja uz skolu - uz darbu, kāds cits katru pavasari brauca uz sporta sacensībām, tagad „lai kas arī nenotiek, tas viss nav priekš manis”. Cilvēks izjūt sēras par zaudēto daļu no sevis, ar kuru kopā dzīve izlikās piepildīta un saturiska. Pēc insulta cilvēks zaudē arī sapņu un nākotnes plānu perspektīvu, parādās dzīves bezjēdzības izjūta, kas bieži iet roku rokā ar depresiju. Saskaņā ar dažādu pētnieku datiem, depresīvas reakcijas pēc pārciesta insulta parādās 11- 68% gadījumos. Kāds mūsu programmas dalībnieks stāstīja: „Pēc slimības es diezgan ilgi nekur negāju, ne ar vienu nerunāju, es tikai domāju. Domāju par to, ka agrāk tik strādāju un strādāju, bet tagad vairs nav kur iet - guli un domā. Bija laiks, kad man tik ļoti gribējās nomirt.” Marina stāstīja: „Pirmais jautājums, kurš parādījās galvā, kad sāku atgūties pēc insulta bija: „kā un priekš kam dzīvot tālāk?” Pēc insulta zūd dzīves piepildījuma un piesātinājuma sajūtas, parādās domas par dzīves netaisnību un sajūta, ka esi izmests no dzīves. Nesen mūsu programmai pievienojās 24 gadus jauna meitene. Insults notika, kad viņai bija 22.gadi. Asarām acīs viņa dalījās savā izmisumā: ”Ko tad lai es tagad daru? Kā vecīšiem sēdēt un skatīties seriālus? Bet tik daudz ko gribējās…„. Aiz tukšuma sajūtas slēpjas dzīves jēgas zudums. Cits programmas dalībnieks stāstīja: „Ja iepriekš mana dzīve bija piepildīta un piesātināta, pat skrienoša, tad tagad tā ir pārāk līgana, tāda kā pelēka. Maz kustību, dzīvei nav dinamikas. Tagad es pats piepildu savu ikdienu. Agrāk tas notika it kā pats no sevis. Baidos no tukšuma…”. Lai pārvarētu apjukumu pēc notikušā, insults prasa veikt radikālas dzīves veida izmaiņas - pieņemt ierobežojumus, pielāgoties sadzīvot ar esošo nespēju. Turklāt ir trauksme par to, ka fiziskā nespēja ir nepārejoša, tā nekad nezudīs, ka cilvēks paliks par nastu saviem tuviniekiem. Kopā ar trauksmi cilvēkam piemīt arī dusmas uz sevi – dusmas par savu nespēju, par pacietības trūkumu atjaunošanās procesā. Marina stāstīja: „Sāpina, reizēm pat kaitina mana bezspēcība vienkāršās situācijās - nevaru nogriezt nagus, nevaru ievērt adatā diegu, nevar piešūt pogu, nevaru…, nevaru…. Tik daudz dažādu „nevaru”. Attiecībā uz slimību, valda sašutums, protests un dusmas. Viens programmas dalībnieks teica: „Slimība - tas ir veltīgi iztērēts laiks.” Otrs papildināja: „Ar mūsu slimību dzīvot jau, protams, var, bet gribas dzīvot pilnvērtīgi.” Cilvēks esot bezspēcīgā stāvoklī un salīdzinot sevi pirms un pēc insulta bieži uztver sevi bez pašcieņas. Pēc slimības pazeminās pašpārliecinātība, pārņem savas nepilnvērtības sajūta, bailes izlikties nepilnvērtīgam citu acīs. Cilvēks piedzīvo vilšanos pats sevī. Šajā periodā līdz ar dzīves stabilitātes sajūtas, savas patības zudumu, tiek mests izaicinājums, kurš sapurina cilvēku, liek daudz ko pārskatīt un pārvērtēt. Izskatot dzīves krīzes pēc insulta situāciju no fenomenoloģijas viedokļa, var pieņemt, ka līdz ar ierasto attiecību ar pasauli zaudējumu, ierastā līdzcilvēku loka zaudējumu, neizbēgami mainīsies cilvēka patība, kas ir savstarpējo attiecību rezultāts. Šīs izmaiņas sākas ar zaudējuma pārdzīvojumu un iepriekšējās dzīves sava veida arhivēšanu. Atskatoties uz pārdzīvoto, cilvēks pārmet sev, jūtas vainīgs par „padarīto” un „nepadarīto”. Marina reiz teica : „Jūtu smagumu no tā, ka nepaspēju izdarīt to, ko varēju, kaut arī tas bija manos spēkos. Daudz ko atliku, cerēju, ka izdarīšu vēlāk, daudzas nozīmīgas lietas atliku kā otršķirīgas. Nodarbojos ar fasādi, bet neuztvēru būtību. Palikusi ir nožēla, ka neprātīgi/ nelietderīgi izmantoju laiku: „Pārāk daudz darāmā uzņēmos pati. Tas būtībā bija nepareizi. Domāju, ka spēka un enerģijas man ir daudz. Līdz ar to saviem palīgiem izrādīju „lāča pakalpojumu”. Līdzās man viņi tā arī palika lieliski izpildītāji, bet neiemācījās strādāt bez manis.” Insults ir ne tikai veselības, mīļotā darba, ierastā saskarsmes loka zaudējums, bet arī cilvēka iepriekšējā statusa zaudējums – gan kā ģimenes locekļa, gan kā profesionāļa. Ģimenes galva pēkšņi kļuvis bezspēcīgs, no citu palīdzības atkarīgs cilvēks, kuram nepieciešama kopšana. Bieži cilvēks vairs nav spējīgs strādāt savā profesijā. Kāds mūsu programmas dalībnieks teica: „Grūti, ka nespēju pelnīt naudu”. „ES„ tēls ir it kā sagruvis, ir zaudēts priekšstats par savu sūtību. Marina, pārdzīvoja, ka nekad vairs neizies pie skolas tāfeles (viņa bija brīnišķīga skolotāja un lieliska skolas direktore), pārdzīvoja, ka nevarēs padarīt savu skolu par pašu, pašu labāko - pašu labāko gan skolēniem, gan skolotājiem, gan skolēnu vecākiem. Reiz viņa man atzinās : „Skumjas par skolu uznāk kopā ar zaudējuma sāpēm. Zini ir tā, it kā pēc insulta esmu pazaudējusi pati sevi. „ Var uzskatīt, ka cilvēks, pārdzīvojot patības krīzi, saskaras ar refleksīviem pārdzīvojumiem. Cilvēks cenšas noteikt priekš sevis patiesi „reālo” un „īsto”, atdalīt to no „nereālā” un „”viltus” pats sevī un savā dzīvē. Pēc insulta cilvēks it kā zaudē dzīves kustības virzienu. Dzīvot tā, lai viss būtu sociāli pareizi pieņemami, vairs nav noteicoši. Svarīgi, lai viss būtu patiesi un īsti. Pēc Emmas van Dorsenas domām, šāda situācija sniedz iespēju nonākt līdz patiesi autentiskam dzīves veidam. Tas ir virziens no pilnīgas bezspēcības uz patiesu savas dzīves radīšanu (tā sākas ar fizisku kustību un turpinās ar savas dzīves piepildījuma centieniem). Tas ir virziens no tā, ko vēlas citi uz to, ko cilvēks patiesi vēlas pats, uz to , ko diktē viņa sirdsapziņa. Lai būtu autentisks cilvēkam aci pret aci jāsatiek un jāapzinās gan savi ierobežojumi, iespējamie zaudējumi un nāve, gan arī savas iespējas. (1, 78 lpp.) Pēc insulta tiek pārdzīvotas ķermeniskā „ES” tēla izmaiņas un iespējamā šo fizisko izmaiņu fatalitāte. Kāds programmas dalībnieks dalījās: „Tagad visu laiku - gan dienā, gan naktī ir sāpes. Esmu kā divi cilvēki: Viena daļa esmu es, otra daļa nav mana. Kājas notūkušas. Vai tas viss vispār pāries?” Ir novērojama tāda savdabīga aizsardzība, kas saistīta ar neadekvātu savu spēju novērtējumu. Reizēm cilvēka fiziskie ierobežojumi tiek dramatizēti – cilvēks izliekas par apstākļu upuri un atsakās darīt pat to, kas ir viņa spēkos (piemēram, veikt elementāro higiēnu). Atmetot ar roku sev, cilvēks it kā padara nevērtīgu savu dzīvi, uzskata, ka invalīda dzīve vispār nav nekāda dzīve. Tomēr mēdz būt arī pretējs variants - cilvēks nenovērtē, ignorē savus ierobežojumus, cenšas darīt ko tādu, kas nav viņam pa spēkam, aizmirstot, ka fiziskā spēka viņam nav daudz, ka traucēta vispārējā kustību koordinācija. Cilvēkam daudz vairāk jācenšas, lai samērotu savus spēkus un savas vēlmes ar savām iespējām kā jebkad iepriekš dzīvē tas ir darīts. Tas nav vienkārši, tā kā vajag gribēt un mēģināt vairāk nekā cilvēks to pašlaik spēj, tomēr ne tik ļoti vairāk, lai mēģinājumi un centieni „atmestu” viņu atpakaļ. Nopietna insulta gadījumos (nozīmīgs galvas smadzeņu bojājums) atsevišķas lietas izrādās zaudētas neatgriezeniski. Pasaules Veselības organizācijas Statistika liecina, ka tikai 10% cilvēku, kas izdzīvojuši pēc insulta atgriežas vai turpina pilnvērtīgu dzīvi. 30% ir noturīgas atlieku parādības un 60% paliek ar smagu invaliditāti. Tomēr minētā medicīniskā statistika atspoguļo tikai fiziskās veselības stāvokļa izmaiņu dinamiku. Mūsu psiholoģiskās rehabilitācijas pieredze liecina, ka ”psiholoģiskās invalidizācijas” periods (arī pie paliekošiem kustību un runas traucējumiem) beidzās tad, kad cilvēks rada (nevis atgriež iepriekšējo, jo tas praktiski nav iespējams) sev jaunu un pilnvērtīgu dzīvi, sajūtot savu vajadzību, piederību, apjaušot sevi kā kaut ko nozīmīgu un varošu. Pat tad, kad cilvēks nevar izmainīt kādu no esošajiem fiziskajiem veselības ierobežojumiem, pastāv izvēles iespēja - kā ar to dzīvot un sadzīvot. „Cilvēks pats var izvēlēties vai palielināt esošo neveiksmju koeficientu, vai izmantojot savu iekšējo spēku gūt piepildījumu un gandarījumu tur, kur tas ir iespējams”. (7, 31.lpp.) M. Heideggers norāda, ka katrs cilvēks ir iemests savā eksistenciālajā situācijā. Pieņemot to kā pamatinformāciju, cilvēks kļūst reālistiskāks un viņa dzīve kļūst patiesāka. Vēl kāds mūsu programmas dalībnieks stāstīja: „Es visu saprotu, pats esmu vainīgs, pats esmu sevi nolietojis, nomocījis. Domāju, esmu no dzelzs un visu varu. Tagad saprotu, ka uz lietām jāskatās ir reāli. Gribētos kļūt tādam pašam kā iepriekš, bet šobrīd esmu kā palēninātā filmā. Man palīdz izpratne, ka es tomēr esmu slims un nevajag saspringt un steigties (taisnības labad, jāsaka, reizēm es to aizmirstu). Tagad vajag apdomāties un būt uzmanīgam. Pēc tik daudz gadiem mana ticība pilnīgai zaudēto funkciju atjaunošanai, zaudē spēku. Gribasspēks ir jāsaspiež dūrē.” Nevaru nepiekrist F.Vasiļukam par to, ka krīzes pārdzīvojumi ir dziļš iekšējs emocionāls un gribasspēka darbs lai atjaunotu garīgo līdzsvaru, lai atjaunotu pastāvēšanas eksistences izpratni. (2.) Dzīves krīzes pārdzīvojumu dinamika pēc insulta Izskatīsim dzīves krīzes pārdzīvojumu dinamiku pēc insulta caur dzīves notikumu pārdzīvojumu aprakstu. Dzīves notikumi kā īpaši nozīmīgas situācijas, kuras kļūst par attieksmes izmaiņu avotu gan pret sevi, gan pret savu pagātni, gan arī pret savu nākotni. Tie var būt visdažādākie dzīves notikumi: kā notikumi kā iespaidi, cilvēka iekšējās pasaules notikumi, notikumi kā uzvedība, ārējās vides notikumi (klasifikācija pēc Loginovas N.). Šajā kontekstā mēs neizskatām tikai biogrāfiskos notikumus. Mums bija būtiski izskatīt tos dzīves notikumus pēc insulta, kuri ir cilvēka atjaunošanās procesa pēc slimības rādītāji . Vai tie prasīja nozīmīgas izmaiņas turpmākajam cilvēka dzīves veidam, kas, savukārt, arī norāda uz psiholoģiskās rehabilitācijas procesu un bija svarīgi noskaidrot ar kādiem pārdzīvojumiem tie ir saistīti. Atjaunošanās pēc insulta, it īpaši, ja ir nozīmīgs galvas smadzeņu bojājums, norit ļoti lēni un pakāpeniski. Pirmajā laikā pēc insulta, cilvēks līdz galam nespēj aptvert, kas ar viņu ir noticis. Cilvēks apzinās, ka noticis ir kaut kas slikts un tas ir ļoti nopietni. Šķiet dīvaini, ka tad, kad cilvēks cenšas kaut ko pateikt vai izdarīt, nekas nesanāk - valoda un ķermenis neklausa. Šis stāvoklis ļoti labi parādīts filmā „Skafandrs un taurenis”. Marina stāstīja: „Apmēram 10 dienas pēc insulta, tuvinieki uzaicināja pie manis mums pazīstamu mācītāju. Tēvs Boriss kaut ko lasīja, kaut ko darīja, bet es tā īsti nesapratu ko. Uztvere bija fragmentāra. Tomēr interesanti, ka pēc šī rituāla acis it kā atvērās plašāk, bija nokritis nost kaut kāds plīvurs. Parādījās atvieglojums. Atmiņā ir vēl divi notikumi, abi saistīti ar brīnumainām, grūti aprakstāmām sajūtām un spilgtu atziņu „Es dzīvoju!!!”. Pilnas paralīzes stāvoklī rehabilitācijas centrā Marinu ievietoja baseinā. Pirmais, ko fiksēja skats, bija saule un mazas zaļas lapiņas kokos aiz loga. Šķiet viņa smaidīja aiz laimes, redzot šo ainu. Kļuva pārsteidzoši līksmi, uzvirmoja priecīga doma „Es dzīvoju!” Drīzumā jau kādā citā dienā tajā pašā rehabilitācijas centrā Marinu uzsēdināja zirga mugurā. Viņa pašai šis pasākums šķita visnotaļ jocīgs, pavīdēja doma: ”Par mani ņirgājās, esmu taču paralizēta! Un zirga mugurā līdz šim arī nekad neesmu sēdējusi.” Bet pateikt to viņa nevarēja, jo valodas nebija. Riteņkrēslā viņu pieveda pie zirga, tad četri cilvēki pacēla un iesēdināja speciālā sēdeklī zirga mugurā. Zirgs pagriezās pret Marinu un paskatījās tik gudrām acīm kā teikdams : „Nu, ko, ejam…”Dīvaini, bet mugura it kā pati iztaisnojās, stāja kļuva gluži karaliska, ķermenis juta lielā, gudrā dzīvnieka siltumu un mēs lēnām sākām kustēties (divi cilvēki pieturēja Marinu) „Es dzīvoju!!!” sajūsmināja doma. Minēto var pieskaitīt pie notikumiem kā iespaidiem, kas ne tikai atspoguļo cilvēka aktuālo stāvokli, bet arī rada jaunus pārdzīvojumus, liekot novērtēt cilvēka dzīvības vērtību. Praktiski visiem cilvēkiem pēc pārciesta insulta seko dienas, kas ir līdzīgas viena otrai, kad sevi piecelt var tikai ar gribasspēku. Tas var vilkties pusgadu, gadu, pusotra gada. Marina šo laiku raksturo : „Vilkās pelēkas dienas, pat tad, kad spīdēja saule izpalika prieks, jo nesapratu kā lai es dzīvoju tālāk. Mani ietina lipīga pelēcība - viens un tas pats. Grūtākais - piecelties un darīt vismaz kaut ko.” Šajā laikā palīdz, ja katru dienu (par to parasti rūpējas tuvinieki) pie cilvēka ierodas speciālisti, lai veiktu nodarbības - logopēds, fizioterapeits, ergoterapeits u.c. Lai satiktos ar speciālistu , cilvēks ir spiests vismaz piecelties no gultas, nomazgāties, apģērbties. Tas ievieš slimnieka dzīvē noteiktu dažādību. Ļoti svarīgi , lai pēc iespējas biežāk, cilvēku apciemo tuvinieki, lai runā ar slimnieku pat tad, ja cilvēks vēl nespēj atbildēt. „Tikšanās ar dēliem un draugiem neļāva man ieslīgt pilnīgā depresijā”, stāsta Marina. Šajā periodā cilvēks vēl cer kļūt iepriekšējais un tic, ka varēs atsāk savas iepriekšējās nodarbes, tic, ka varēs darboties savā profesijā. Šī uztvere piešķir spēkus un ir tāda savdabīga gaisma „tuneļa galā”. Nākošais spilgtais notikums cita citai līdzīgo dienu virknē saistīts jau ar pirmo nopietno patstāvīgo darbību. Marina stāsta: „Atceros, kā pirmo reizi izlēmu, ka patstāvīgi varēšu doties uz veikalu iepirkties. Mājās ilgi trenējos izrunāt vārdu „maize”, baidījos, ka mani nesapratīs. Kad piegāju pie pārdevēja (iepriekš pārliecinājusies, ka rindas nav), mani ieķīlēja. Skatos uz maizi, bet pateikt neko nevaru. Nobijos, ka pārdevēja sadusmosies par to, ka nezinu, ko man vajag. Blokāde kļuva vēl lielāka. Bet pārdevēja pasmaidīja un piedāvāja: ”Baltmaizi?” Es izelpoju un atkārtoju ” Maizi, balto”. Turpmāk Marina jau regulāri patstāvīgi devās uz veikalu pēc produktiem, bet taisnības labad, jāsaka, ka iepriekš jau tika izvēlēti simpātiski un labsirdīgi pārdevēji. Jo lielāka kļūst cilvēka patstāvība aktivitātēs, jo lielāka autonomija tiek iegūta. Ārkārtīgi nozīmīgs dzīves pārdzīvojumu krīzes etaps cilvēkiem pēc pārciesta insulta ir savas dzīves inventarizācija, savu dzīves uzskatu un vērtību, savas attieksmes pret citiem, kā arī sava dzīves veida inventarizācija. Svarīgi ir pārskatīt savus ticējumus, uzskatus un uztveri. Cilvēks cenšas novērtēt savu ieguldījumu (faktiski savu atbildību) notikušajā insultā - kā pats cilvēks, kā viņa dzīves veids ir veicinājuši slimību. Mūsu programmas dalībnieki stāsta: „Kad domāju par savu slimību, es sevi baru, ka esmu to pieļāvis. Saslimu, jo savlaicīgi nepievērsu uzmanību savai veselībai. Insults notika, jo es nekad neatpūtos, daudzus gadus negāju atvaļinājumā, kaut gan darbs bija nervozs. Vajag sevi nedaudz pažēlot, nav jāvelk viss pašam. Es saslimu, jo daudz strādāju un daudz smēķēju.” Pirmkārt, tiek precizēti personīgie priekšstati par pasauli un esamības būtību, noskaidrojas personīgā pārliecība, tiek noteiktas skaidras prioritātes. Reizēm tiek pārskatītas dzīves izvēles. Marina padalījās: „Sapratu, ka dzīvē jāsteidzas ir lēnām - vispirms padomāt, tad darīt. Iepriekš biežāk rīkojos impulsīvi”. Daži cilvēki, kad jau nedaudz ir atjaunojusies valoda un kustības, mēģina atgriezties iepriekšējā darba vietā. Protams, ir ļoti bail, jo cilvēks apzinās savus ierobežojumus, tomēr cer, ka viņam izdosies darboties. „Vajag strādāt ar sevi un viss pāries”, teica Marina. Protams, ir arī šaubas, bet biežāk pārsvaru ņem cerība. Ir svarīgi pamēģināt, lai droši pārliecinātos un nelolotu cerības „kā būtu, ja būtu”. Darba vietā cilvēku sagaida citi pārbaudījumi. Kāds patiesi gaida un priecājās par viņa atgriešanos darbā. Tas sniedz atbalstu un uzmundrinājumu. Kāds bez kautrēšanās cenšas izpētīt redzamos un jūtamos zaudējumus pēc slimības, it kā meklējot argumentus tam, ka cilvēks nespēs strādāt. Arī to pārciest ir grūti. Rodas tāda neveikluma sajūta – „kā zoodārzā”. Visnepatīkamākā ir savas bezspēcības sajūta, jo nevari noreaģēt, nevari pārtraukt šo nepatīkamo pētīšanu, nevari atrast īstos vārdus, nevari tos izteikt. Tomēr sāpīgākais izrādās pazemojošais žēlums. Marina atceras: „Pirmā pedagoģiskās padomes sēde pēc slimības. Iepriekš biju tikusies ar visiem kolēģiem un vairs nebaidījos tik ļoti. Bet, kad iznācu kolektīva priekšā, ieraudzīju tik daudz acu, kas runāja skaidrāk kā pateikti vārdi - dažās saskatīju atbalstu, dažās redzēju nosodījumu, bija acis, kurās redzēju līdz sāpēm pazemojošu žēlumu. Ne to cilvēcīgo, līdzcietīgo žēlumu, redzēju citu – pazemojošu žēlumu”. Pat stāstot šo piedzīvojumu, Marinas acīs sariešas asaras un aizlūst balss. Tad reiz pienāk īpaši sarežģīts mirklis, kad cilvēks apzinās, ka viņš nespēj darboties profesionālajā jomā. Zaudēto funkciju kompensācijas mehānismi ieslēdzas ārkārtīgi lēni un, iespējams, ka atsevišķas funkcijas nekad vairs neatjaunosies līdz iepriekšējam līmenim. Marina stāstīja šādu notikumu. „Pie manis kā pie skolas direktores atnāca kāda skolnieka mamma, kuru bija izsaucis kāds skolotājs, lai pārrunātu dēla uzvedību skolā, kā arī, lai atgādinātu viņai par vecāku pienākumiem. Mums prognozējās smaga saruna. Es jau iepriekš zināju par šo tikšanos, biju sagatavojusies un mierīga. Galva bija skaidra, tomēr vārdi pēkšņi pazuda, es neko nevarēju pateikt. Parādījās baisa nolemtības sajūta. Es sapratu: „Viss. Tēma ir slēgta. Ir laiks atkāpties no profesionālās darbības sfēras.” Ar laiku, pat tad, kad cilvēks jau pilnībā apzinās insulta seku smagumu, viņam rodas dabiska vēlme nodarboties ar ierastām lietām – sadzīviski ikdienišķām vai profesionālām. Tas var vilkties samērā ilgstoši, līdz pēkšņi cilvēks aptver, ka tas nav iespējams, ka šī iespēja dzīvē ir zudusi un varbūt nekad vairs nebūs. Pamostas dvēseles sāpes, uzvirmo aizvainojums uz likteni, uz bezspēcību, asaras līst pašas no sevis. Ļoti nozīmīgas cilvēkam pēc pārciesta insulta ir pat nejaušas tikšanās ar bijušajiem kolēģiem vai paziņām.. Marina stāstīja par šādu tikšanos: ”Esot sanatorijā, nejauši satiku kāda sava skolēna mammu. Viņa strādāja par grāmatvedi iestādē, kurā ārstējos. Viņa uzaicināja mani pie sevis uz kabinetu un mēs sarunājāmies tā, it kā starp mums nebūtu bijuši tie 10 gadi, kurus netikāmies. Bija tik patīkami sajust, ka ar mani sarunājās aiz cieņas un ar interesi, nevis dēļ žēluma.” Cilvēkam pēc insulta ir ārkārtīgi svarīgi atrast sev jaunu vietu dzīvē, atklāt sev jaunu nodarbošanos, ko var darīt, kas viņam sagādās prieku un radīs interesi. Jaunās nodarbošanās subjektīvā nozīmīguma un intereses par to savienojums, bieži ir nozīmīgs nosacījums dzīves jēgas iegūšanai pēc insulta. Kad kāda psiholoģijas centra vadītāja ierosināja Marinai apvienot tādus cilvēkus kā viņa un izveidot biedrību, Marina atžirga: „Vienkārši eksistēt man nav intereses, bet ar ko tad lai nodarbojas, ja darīt to, kas vislabāk patīk, vairs nevari? Tad, kad Ludmila (centra vadītāja) izteica ierosinājumu un piedāvāja atbalstu, es atradu savu nišu dzīvē. Viņa man it kā deva grūdienu, es uzreiz sapratu, ka man tas ir vajadzīgs un nozīmīgs, sapratu, ka gribu ar to nodarboties. Īpašs krīzes pārdzīvojumu posms pēc insulta ir tā saucamā pozitīvā pieredzes rekonstrukcija. Pēc Bo Jakobsena domām tā ir attieksmes pret savu slimību maiņa kā uz kaut ko pozitīvu. „Cilvēks var sākt uztvert slimību kā kaut ko, kas bija nepieciešams. Kaut arī sagādāja ciešanas, priekš tam, lai atklātu uzzinātu, iepazītu noteiktas lietas”. (7, 38-39 lpp.) Minētais posms var nebūt visiem cilvēkiem. Mūsu programmā kāds cilvēks tikko kā pēc insulta sāka gleznot, darot to ar kreiso roku. Ir tādi cilvēki, kuri patiesi iemācās izbaudīt dzīvi un attiecības tikai pēc insulta. Būtiski ir tas, ka cilvēki savādāk novērtē dzīvi, izturas pret to novērtējot un atklājot, ka dzīve nav bezgalīga un tai jābūt patiesi piesātinātai, jo laika, lai īstenotu savus plānus nav daudz. Marina dalījās pieredzē: ”Mana pasaule pirms insulta noteikti bija nabadzīgāka. Tikai pēc insulta man nāca atklāsme, ka invaliditāte nav fiziskais stāvoklis, bet gan psiholoģiskais stāvoklis. Ir cilvēki, kuriem darbojās visas ķermeņa daļas, bet savā būtībā viņi ir invalīdi. Pat tad, ja man ir fizisko spēju ierobežojumi, es varu dzīvot pilnvērtīgu dzīvi un nejusties invalīds.” Cilvēkiem ar fizisko spēju ierobežojumiem, kad darbojās tikai viena roka, ļoti svarīgi ir pašam radīt ko skaistu un iepriecināt ar savu veikumu arī citus. Mūsu programmas dalībnieki ar lielu prieku strādā ar mālu, apglezno stiklu. Savus izstrādājumus dāvina labdarības balles dalībniekiem, saviem tuviniekiem. Iespēja uzdāvināt otram paša izstrādājumu ir nozīmīgs notikums. Kāds programmas dalībnieks stāstīja: ”Tik patīkami bija sajust māla siltumu rokās, sajust kā tas pakļaujas manai gribai un no māla pikuča izveidojās maza mīļa lietiņa.” Šiem izstrādājumiem tik tiešām piemīt īpašs cilvēka dvēseles siltums. Mūsuprāt, dzīves krīze pēc insulta tiek pārvarēta tad, kad pieaug vitalitāte, parādās bauda un prieks ar un par dzīves procesu, parādās entuziasms darīt to, ko ir vērts darīt. Un galu galā krīze ir nobeigta, kad cilvēks patiesi dara maksimāli iespējamo to fizisko ierobežojumu ietvaros, kas viņam piemīt. Tās arī ir personīgās autentiskās dzīves pazīmes. „Krīze ir sāpīga, bet tai pat laikā tā ir iespēja sajust pasauli, iespēja atrast sevi, noskaidrot savu pozīciju uz zemes, uzņemties atbildību par savu dzīvi.” [7, 40 lpp.] Cilvēka pēc insulta dzīves pasaule Jaunajos apstākļos pēc insulta mainās praktiski visas cilvēka dzīves pasaules dimensijas. Fizisko spēju plaknē, esošie kustību ierobežojumi rada fundamentālas nesaskaņas ar fizisko pasauli radot cilvēkam reālus pārbaudījumus. Un ne tādēļ, ka cilvēks tik daudz ko pašlaik nevar izdarīt, bet arī tādēļ, ka vēl nav atklājis sev, ka darīt tomēr var, cilvēks sākotnēji nepieņem jauno situāciju, vai nu noliedzot savu nespēju, vai arī uztver to kā absolūti bezcerīgu. Nepieciešams apgūt ne tikai elementāras pašaprūpes prasmes, bet arī iemācīties ar vienu roku (reizēm tā ir kreisā, bet vadošā cilvēkam ir labā roka) veikt ikdienišķus mājas darbus. Kāds vīrietis pēc pārciesta insulta ar izmisumu mums teica: „Domās es varu tik daudz ko paveikt, bet dzīvē esmu bezrocis. Tas nospiež.” Nav ticības un uzticības pašam par savu ķermeni, līdzsvars var pazust jebkurā mirklī, no straujākas kustības var samesties kājas. Nepieciešama noteikta vīrišķība, lai pārvarētu pirmos pakāpienus, lai pirmo reizi patstāvīgi iekāptu sabiedriskajā transportā, lai patstāvīgi nokļūtu līdz noteikta vietai vai vienkārši palūgtu apkārtējiem palīdzību, pasakot, ka esi invalīds. Atceros, kā Marina pirmajā gadā, patstāvīgi pārvietojoties pa pilsētu, izjuta apvainojumu, sāpes un izmisumu, kad nācās garāmgājējam lūgt palīdzību uzvilkt dūrainīti (bija ziema), bet viņu noturēja par piedzērušos. Pēc tam viņa ilgu laiku nevarēja nevienam un neko palūgt. Vārds „invalīds” šķita apvainojošs un pazemojošs un viņa nespēja to izrunāt. Mūsu „vigorieši” apsveic viens otru ar uzvarām, lepojās ar tām. Mēs visi priecājāmies, kad Vladimirs kluba tikšanās laikā noskaitīja četrrindīti (pēc insulta viņš nerunāja vispār), Staņislavs sāka pārvietoties bez spieķa, Marina uz muguras nopeldēja 5 metrus, bet Nikolajs apsēdās pie sava automobiļa stūres! Tomēr attiecību ar fizisko pasauli noregulēšana, nepadara cilvēka dzīvi labklājīgāku, tas ir tikai pilnvērtīgas dzīves priekšnoteikums. Arī pretēji - ja cilvēks pēc insulta ir koncentrējies tikai uz fizisko pasauli, tad agri vai vēlu viņš nonāk konfrontācijā ar citām savas dzīves problēmām. Pēc Emmas van Dorsenas domām cilvēka un fiziskās vides dimensiju mijiedarbības mērķis ir elastības attīstīšana, noteikta līdzsvara iegūšana starp aktīvo un pasīvo, starp veselību un slimību, starp drošību un nedrošību [1, 106 lpp.]. Turklāt, tikmēr, kamēr cilvēks nebūs samierinājies ar to, ka pats spēj neatkarīgi pārvaldīt savu fizisko pastāvēšanu, nav nozīmes strādāt citās dimensijās, ne sociālajā, ne personiskajā, ne garīgajā [1, 137 lpp.). Pirmā pazīme tam, ka cilvēks pēc pārciesta insulta, ir noticējis sev un uzņēmies atbildību par savu fizisko stāvokli, ir atbilde uz piedāvāto palīdzību: „Paldies. Es pats!” Sociālā pasaule pēc insulta ir izjaukta. Cilvēks bieži jūtas vientuļš, nevajadzīgs un lieks, nesvarīgs citiem. It kā izslēgts no citu dzīves, viņš kautrējas par savu invaliditāti gan fiziskajā, gan sociālajā plaknē. Kāds mūsu programmas dalībnieks padalījās domās: „Saskarsmē ar citiem man visgrūtāk ir parādīt sevi kā invalīdu.” Ja pirms slimības cilvēks ir bijis vadošā amatā, tad pēc slimības viņam ir īpaši grūti samierināties ar sociālā nozīmīguma zaudējumu, ar jauno stāvokli, kad esi atkarīgs no palīdzības. Tam pievienojas arī tukšuma sajūta. Ikdienišķs un vienmērīgs dzīves ritējums cilvēkam šķiet apgrūtinoša rutīna. Dvēsele joprojām smeldze par savu uzņēmumu. Kāds mūsu programmas dalībnieks (nestrādājošs jau 5 gadus) sašutumā stāstīja: „Visapkārt ir juceklis, bardaks! Iedomājaties, manā iepriekšējā darbā caurules nodeva metāllūžņiem! Kāds materiāls!” Daudzi cilvēki pēc insulta ļoti ilgi saglabā cerību atgriezties iepriekšējā darba vietā un pat mēģina to izdarīt. Mēģinājums atgriezties darbā ir atjaunošanās pēc slimības motivators. Grūti ir atzīt, ka atsevišķos gadījumos profesionālās nodarbes zaudējums ir neatgriezenisks. Kāds bijušais skolotājs dalījās: „Pamostos no rīta ar satraukumu - jāskrien, jāskrien uz stundām. Tad atceros – ai, kādas stundas? Un pamostas tādas dvēseles sāpes… „. Un vēl sarežģītāk šajā situācijā ir aiziet, aiziet uz „nekurieni”. Tie, kuri nevar dzīvot bez darba uzdod sev jautājumu: „Ko? Ko vēl es protu ? Ko es varētu darīt?” Cilvēks apzinās, ka agrākā „ķēriena” viņam vairs nav, reakcijas nav, atmiņa „klibo”, domāšana nav elastīga, kustības ierobežotas. Un tad cilvēks sāk meklēt kā un ar ko piepildīt savu dzīvi - kam varētu būt noderīgs. Emma van Dorsena norāda, ka koncentrējoties uz iekšējo pārdzīvojumu autentiskumu, cilvēks var iegūt sajūtu, ka neatrodas fizisku un sociālu determinanšu varā (1, 137 lpp.). Ārkārtīgi svarīgs cilvēkam pēc insulta ir tuvinieku un draugu atbalsts. Runa nav par ārstēšanu, veselīgu uzturu u.t.t. (tas viss, protams, arī ir svarīgi). Taču daudz nozīmīgāk ir ticība cilvēkam, pacietība un iecietība, mierīgas attiecības, līdzvērtīgas sarunas, arī iekļaušana tādos mājas darbos, kas cilvēkam ir „pa spēkam.” Tuvinieku radīti „siltumnīcas apstākļi” ir kaitīgi, tas padara cilvēku infantilu un vēl bezpalīdzīgāku. Kāds mūsu programmas dalībnieks bija sašutis: „Mana ģimene cenšas radīt man inkubatora apstākļus. Bet es, es negribu! Es gribu laukā, salā!” Svarīgi, lai tuvinieki kā iepriekš noteiktos jautājumos vērstos pie cilvēka, lai jautājuma risinājumus meklētu kopīgi. ”Pēc insulta es sapratu, ka esmu tāds pats cilvēks kā pirms tam, tikai ar ierobežotām iespējām. Savus pienākumus mājās es joprojām izpildu - varu kaut ko salabot, varu konsultēt labošanas darbos. Tuvinieki izmanto manus padomus. Esmu pārliecināts, pēc kāda laika es atkal būšu noteicējs mājās.” Cilvēks pēc insulta, savādāk vērtē cilvēciskās attiecības: „attiecības kļuvušas patiesākas, jo nesaistās vairs, galvenokārt, tikai ar lietišķiem un sociāli noderīgiem kontaktiem.” „Lielākais prieks ir saskarsmes prieks. Ir lieliski, ka vairs nevajag skriet. Līdz šim bija pārāk maz laika, lai tā izbaudītu saskarsmi ar draugiem. Tagad varu sev to atļauties!”, „Brīvajā laikā man patīk ieklausīties citos.” Īpaši nozīmīga ir saskarsme ar „nelaimes biedriem”- ar citiem cilvēkiem, kuri pārcietuši insultu. Redzot citu cilvēku sasniegumus, var savādāk palūkoties uz savu situāciju. Šajā saskarsmē cilvēks jūtās patiesi saprasts. Tikai tas, kurš gājis to pašu ceļu, var novērtēt ar kādām grūtībām kaut kas ir sasniegts un viņa padoms būs patiešām nozīmīgs. Tad, kad iestājas izmisums par šķietami neredzamo uzlabojumu, tieši cilvēki, kas pārcietuši insultu spēj pamanīt un novērtēt sasniegumu dinamiku. Palīdzot viens otram, cilvēki jūtas vajadzīgi un svarīgi kādam citam. Draudzīga radošuma atmosfēra ļauj noticēt, ka cilvēks var atļauties darīt arī to, ko nekad iepriekš nav darījis, turklāt tas var izrādīties arī ļoti aizraujoši. Mūsu „vigorieši” labprāt dalās par izdomātajiem jaunievedumiem savas ikdienas un pašaprūpes uzlabošanai, kopīgi nodarbojās ar keramiku, apglezno stiklu. Pēc P.Tilliha domām: ”Es top Es tāpēc, ka tam ir pasaule, strukturēts universs, kuram Es pieder. Tajā pat laikā, esot nošķirts no tā Es. Es un pasaule korelē. Tāpat korelē individualitāte un līdzdalība”. Līdzdalīties burtiski nozīmē piedalīties, darboties kopīgi ar citiem, būt daļai no kaut kā. Tā kā cilvēkiem pēc pārciesta insulta raksturīga līdzdalības pasaulē zaudējuma sajūta, ne tikai personīgā Es zaudējums. „Apstiprinot sevi kā daļu no kaut kā vajadzīga drosme un gara spēks, tāpat kā apstiprinot sevi kā sevi pašu (6 , 76lp.). Cilvēka pēc insulta personības pasaule. Personības īpašības, ko cilvēki pēc insulta novērtē sevī ir ļoti dažādas. Pirmkārt, tās ir savaldība, pacietība, darba mīlestība, gribasspēks, neatlaidība. Tās ir īpašības, kas palīdz sarežģītajā ikdienas darbā, lai atjaunotos pēc slimības (lai atjaunotos, cilvēkam gadiem ilgi ikdienā jāveic speciālus fiziskos vingrinājumus, jāveic vingrinājumus valodas atjaunošanai.) Cilvēks pēc insulta augstu vērtē tās rakstura īpašības, kuras viņam ir atjaunojušās. Kāda programmas dalībniece stāsta : „Priecājos, ka atkal esmu atguvusi caursišanas spējas. Atkal pārliecības un labas lietas dēļ varu iet uz jebkuru iestādi, pie jebkura ierēdņa. Bet bija laiks pēc insulta, kad kaunējos par savu stāvokli, ka esmu invalīde, kaunējos palūgt palīdzību pat vienkāršās sadzīves situācijās.” Pēc insultu pārcietušo cilvēku domām, pat vienkāršas humānās cilvēka īpašības mainās. Piemēram, žēlsirdība, labvēlība, līdzcietība, viņuprāt, iepriekš bijušas tādas virspusējas, saistītas ar žēlumu pret citu nelaimi vai sliktu audzināšanu. Tagad žēlsirdība ir iekšēja, izjūtot otra cilvēka sāpes, līdz ar to atsaucība arī ir cita. Mūsu programmā visi atbalsta viens otru un dara to ar patiesu ticību, ka otram ar laiku izdosies. Viens mūsu programmas dalībnieks stāstīja:” Katru reizi, kad gatavojos doties uz klubu, jau no rīta cenšos uzlabot sev noskaņojumu, lai iepriecinātu citus, lai uzmundrinātu tos, kam tas ir nepieciešams” Kāds cits atkal teica :”Man ir svarīgi, lai cilvēki pēc pārciesta insulta, skatoties uz mani noticētu, ka atjaunošanās ir iespējama. Es tam ticu un gribu nodot šo ticību citiem.” Parasti, pēc pārciesta insulta mainās cilvēka attieksme pret veselību. Veselība kļūst īpaša vērtība dzīvē. „Mana slimība attīstās, kad pārāk maz vērības pievērs savai veselībai. Asinsspiediens? Ai, nu pasēžu uz lievenīša, uzpīpēju, pārgāja. Mana veselība būtu lieliska, ja būtu pieturējies pie veselīgāka dzīves veida.” Cilvēki, kas pārcietuši insultu, lepojās par katru savu patstāvīgo soli. „Par sasniegumu pēc insulta uzskatu māku kaut ko sagriezt, varu palīdzēt kaut ko pagatavot.” „Iepriekš biju ratiņkrēslā, tagad pats varu sevi aprūpēt, pārvietojos patstāvīgi bez citu palīdzības. Jā, un pēc 4 gadu pārtraukuma apsēdos pie automašīnas stūres. Es esmu kaut ko vērts. Es kaut ko sasniedzu. Domāju, ka varu sevi cienīt par mīlestību pret dzīvi.” Svarīgi izrādās jaunu nodarbošanās veidu atklājumi, jaunu prasmju, jaunu spēju atklājumi. Pat tādās jomās, kuras iepriekš nav bijušas zināmas, iepriekš nav izmantotas. „Nekad iepriekš neesmu nodarbojies ar roku radošu darbību, tādas nodarbes man bija vienaldzīgas, neizsauca interesi. Bet tagad man ļoti patīk kaut ko skaistu izgatavot pašai. Un arī kopīgs radošums sagādā labpatiku, kad līdzās citi cilvēki pēc insulta cenšas pagatavot pašu izdomātas lietas.” „Pēc insulta atklāju priekš sevis izjādes ar zirgu kā īpašu nodarbi. Tā ir ne tikai patīkama, bet arī apbrīnojami svarīga psiholoģiski – sajust sevi zirgā.” „Tagad man iepatikusies krustvārdu mīklu minēšana. Iepriekš ar to neaizrāvos un tad, kad logopēds piedāvāja krustvārdu mīklu, biju ļoti skeptiska.” Pamatu pamatos cilvēka pēc pārciesta insulta īslaicīgas perspektīvas saturs ir atjaunošanās process. Cilvēki aktīvi meklē jaunus veidus, jaunas atjaunošanās metodes un mainās ar informāciju par uzturu, par vingrojumiem un dalās pieredzē. Viņu plānos parādās datora lietošanas prasmju apgūšana, viņi cenšas apgūt internetu, skype vai fotošopu. Šīs prasmes nodrošina papildus saskarsmes iespējas, kā arī sniedz iespēju nodarboties ar mīlamām un patīkamām aktivitātēm. Tie, kas sasnieguši būtiskus rezultātus atjaunošanās procesā, zina, ka svarīgākais ir gribēšana un ticība sev, mierīgums, pārliecība un ikdienas darbs. „Lai atjaunotos pēc insulta, man ir jānoskaņojas uz atjaunošanos, man jāiestāsta sev, ka es to varu.” Lai veiksmīgi atjaunotos pēc insulta, svarīgi neļauties izmisumam un mūsu programmas dalībnieki to zina. Katram ir savas metodes, kā uzmundrināt sevi. Lūk, dažas no tām: „Lai tiktu galā ar sarežģītu situāciju, es dziedu.”, „Šķietami nepārvaramu šķēršļa priekšā es saku : „Stop mašīna, ieslēgt atpakaļgaitu, Atrast citu ceļu.”, „Mieru, tikai mieru, vēl nav vakars.”, „Nokļūstot grūtā situācijā, atceros, vairāki mani pārgājieni ir bijuši daudzas reizes grūtāki.”, „Reizēs, kad man nesanāk, es nomierinos un apsveru, kā risināt problēmu citādāk.”, „Ja nepadodas, es mainu darbības veidu, to kas nepadodas, atliekot uz vēlāku laiku.” Parādās arī atteikšanās no sarežģītu situāciju pārvarēšanas, noniecinot tās un racionalizējot, cilvēks iestāsta sev, ka esošās nepārvaramās situācijas risinājums viņam nav nemaz tik svarīgs. Protams, personīgo pasauli veido tuvinieki: ģimene, draugi un pat mājdzīvnieki. Mūsu programmas dalībnieki atzīmē, ka mainījusies ir arī tuvība ar cilvēkiem. Agrāk tuviniekiem laika nebija pietiekoši, jo bija daudzi citi, it kā tobrīd nozīmīgi sociālie „projekti”. „ Pirms insulta daudzas lietas darīju tāpēc, ka tā vajag. It kā ar norādi no augšas. Tolaik tā likās pareizi. Ģimene bija pats par sevi saprotams lielums. Tagad saprotu, ka ģimeni un ģimeniskas attiecības ir jānopelna.” Cilvēks, kurš pārcietis insultu, ir ļoti pateicīgs saviem tuviniekiem par rūpēm, par ikdienišķu atbalstu un palīdzību. „Tagad nevis vienkārši mīlu savu ģimeni (mīlējis esmu vienmēr), es dievinu savus dēlus, viņu attieksme ir pārbaudīta praksē. Uzmanība un rūpes tiek izpaustas katru dienu, nu jau četrus gadus ”. „Kad uztraucos, sieva mani var nomierināt ar vārdiem vien. Sieva un suns ir mani labākie draugi.” „Draugi pēc slimības nenovērsās no manis, nekas nav mainījies. Maniem draugiem esmu gaidīts viesis!” Garīgā pasaule. A.Alekseičiks norāda: „Kad novājinās mūsu „varu”, ”gribu”, „sasniedzu”, parādās iespēja izpausties mūsu sirsnībai un garīgumam, iespēja izpausties ne mūsu, bet Dieva gribai… Ne prāta, bet saprāta, mūsu tēla un līdzinieka gudrībai . (5, 144.lp.) Cilvēka pēc insulta garīgā pasaule ir ļoti nozīmīga, tā ir savdabīgs atbalsts dzīvē. Būtiskākais, ko atzīmē daudzi cilvēki, kas pārcietuši insultu, ir gribasspēks, piebilstot, ka tā ir spēja iet un darīt, neskatoties uz slinkumu, nogurumu un fiziskām sāpēm. Un ne jau tāpēc, ka esmu laba, bet tāpēc, ka tas ir nepieciešams. Arī draudzība vairs netiek uztverta kā pats par sevi saprotams lielums, jo daudzi cilvēki no dzīves „pirms insulta” ir pazuduši. Marina saka: „ Draugi ir mans mugurkauls. Man ir svarīgi, lai aiz muguras viss būtu mierīgi. Agrāk likās, ka Draugi ir un vienmēr būs.” Citāda ir attieksme arī pret citu cilvēku trūkumiem, kļūdām, neveiksmēm un nepatīkamu uzvedību: „Varu bez sāpēm runāt ar cilvēkiem, kuri rīkojas vai uzvedas nepieņemami, netaisnīgi, jo dzīve ir tik ļoti trausla, nav vērts to tērēt sašutumam… Ļoti novērtēju iecietību. Redzot, ka kāds rīkojas nepareizi, simts reizes apdomāšos (meklēju izskaidrojumu, attaisnojumu), pirms izdarīšu kaut ko tādu, kas var radīt otram nepatiku.” Saskarsmē, cilvēks pēc insulta biežāk ieņem pretēju pozīciju: „Tagad es vairāk klausos. Pirms slimības biju ideju ģenerators, tagad vispirms apkopoju to, ko piedāvā citi, pēc tam varu pievienot arī savu domu. Tagad vispirms domāju, tad daru, iepriekš biežāk bija otrādi. Reizēm šķiet, ka trūkst aktivitātes, bet tas saistīts ar valodas traucējumiem.” „Garīgā pasaule pieder tai pieredzes jomai, kurā cilvēki paši sev rada un piešķir jēgu un nozīmi lietām, notikumiem.” (1, 129.lp.) Ikdienas dzīvē mēs parasti nemeklējam jēgu tam, kas, šķiet ir acīmredzama ikdienas dzīves prasība. Bet cilvēks pēc insulta, saticies ar bezjēdzību, daudzas lietas savā dzīvē pārvērtē, meklējot un atrodot nozīmi it kā vienkāršās lietās. „Svarīgākais, kas iegūts pēc insulta - manī ir esamības vērtības izprašana.” „Esmu sākusi dzīvot reālistiskāk, vairāk izprotu, apzinos. Zudusi tieksme idealizēt cilvēkus, esmu it kā noņēmusi „ rozā brilles”. Agrāk tas man sagādājis daudz sāpju un vilšanās.” Pēc insulta cilvēks patiešām kļūst reālistiskāks, novērtējot katru tikšanos, neko neatliekot uz „vēlāk”, bet dzīvojot „šeit un tagad”. Cilvēks ļoti augstu vērtē katru iespēju izbraukt pie dabas vai apmeklēt kādu koncertu, aprunāties par kādu noslēpumu ar tuviniekiem, aprunāties ar jebkuru citu pazīstamu cilvēku. Emma van Dorsena ļoti precīzi norāda: „Mērķis un jēga ikdienas dzīvē sniedz cilvēkam iespēju cīnīties un pārvarēt grūtības, kuras ir daudz lielākas kā viņam iepriekš šķitis pa spēkam”. (1, 139.lp.) Tāpēc cilvēks , kurš pārcietis insultu un patiesi gribošs atjaunoties, ļoti nopietni izturas pret savu dienas režīmu, ikdienas vingrošanu un citām ikdienas nodarbēm. Kāda mūsu programmas dalībniece stāstīja, ka pat iepirkšanās tirgū tagad ir citādāka. Agrāk tā bija pragmatiska nodarbe, jo svarīgi bija nopirkt nepieciešamos produktus. Tagad došanās uz tirgu ir saskarsmes iespēja un īpašu sadzīvisku sakaru veidošana, kad ir jau „savi pārdevēji”. Tie konsultēs, ko ir vērts pirkt, ko nevajag pirkt, viņiem var izstāstīt par saviem sasniegumiem, parādīt, ko esi apguvis, viņi var ieteikt, kā vieglāk, labāk pagatavot kādus produktus, ēdienus. Starp citu, daudziem cilvēkiem pēc insulta ēdiena gatavošanai mājās ir īpaša nozīme. Pirmkārt, tā ir attieksmes, mīlestības un uzmanības apliecināšana tuviniekiem. Otrkārt, tā ir iespēja paplašināt savas spējas un iemaņas fizisko ierobežojumu apstākļos. Tas ir vēl viens solītis paralīzes pārvarēšanā, jo ar vienu roku pagatavot pusdienas tik tiešām nav viegli. Arī kaimiņiem tagad ir cita nozīme, arī viņi tagad ir cilvēku lokā, kurus zini ne tikai vizuāli, bet var arī sarunu uzsākt un pāris vārdus pārmīt. Pēc insulta cilvēks kļūst uzmanīgāks pret apkārtējiem, viņš it kā ieskatās katrā, ko satiek. Redzot cilvēku ar līdzīgiem ārējiem simptomiem, viņš noteikti pieies klāt, painteresēsies, vai otram nav bijis insults, piedāvās savu palīdzību. Šāds cilvēks ikvienam, kam nepieciešama palīdzība ir gatavs palīdzēt, atbrīvojot vietu transportā vai piedāvājot palīdzību raudošajam. „Cilvēkam it kā strauji palielinās spēja rīkoties virzienā, ko paša sirdsapziņa noteikusi kā pareizu, tādējādi kļūstot par savu sasniegumu autoru”. (1, 71.lp.) Protams, ka visas četras cilvēka pasaules dimensijas ir savstarpēji saistītas. Katru vienu dimensiju pastiprina un papildina visas citas. Būtiski, ka ”veidojot savu dzīvi no sākuma līdz beigām un balstoties uz dziļu būtības un jēgas izprašanu, mainās uzmanības fokuss, tiek dota jaunu tikšanos ar pasauli iespēja visās dimensijās.” (1, 138.lp.) Pēc insulta cilvēks tiekas ar savas dzīves būtību. Ieskatās dzīvo, atdzīvinošo, iedvesmojošo, apgarojošo skaņu, vārdu un valodas ābecē A.Alekseičiks par būtību saka tā: „Būtība (eksistence). Eksistēšana - sasniedzamais krīzes vai „robežsituācijās”, piemēram, tiekoties ar nāvi, ar iznīcību, nenoteiksmes priekšā rodas cilvēka pašrealizēšanās nepieciešamība (5, 151.lp.). Literatūras saraksts. 1. ван Дерцен Э. Экзистенциальное консультирование и психотерапия на практике. Пробный перевод второго издания. 2. Василюк Ф.Е. Психология переживаний. Анализ преодоления критических ситуаций. М: Издательство Московского Университета, 1984. 3. Ильин И. Книга раздумий и тихих созерцаний. М: Альта-Принт, 2005. 4. Логинова Н.А. Развитие личности и её жизненный путь.//Принцип развития в психологии. М: Наука, 1978. 5. Психотерапия жизнью. Интенсивная терапевтическая жизнь Александра Алексейчика. Составитель Р.Кочюнас. Вильнюс: Институт гуманистической и экзистенциальной психологии, 2008. 6. Тиллих П. Мужество быть. //Пауль Тиллих. Избранное. М: Юрист, 1995. 7. Якобсен Б. Жизненный кризис в экзистенциальной перспективе. //Экзистенциальное измерение в консультировании и психотерапии. Том 2. Составитель Ю. Абакумова-Кочюнене, Бирштонас-Вильнюс: Институт гуманистической и экзистенциальной психологии, 2005. 8. Ялом И. Экзистенциальная психотерапия. М: Независимая фирма «Класс», 1999. Raksts publicēts žurnālā: "Existentia: психология и психотерапия" 1/2009(2). Taigas Kantānes tulkojums. Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Inna Savoņa Eksistenciālā terapeite Supervizore Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 13.10.2030. Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), profesionālā līmeņa apmācību programma "Existential therapy supervision". Supervizora kvalifikācija (2014.gads). Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2009.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte. Sociālo zinātņu maģistra grāds psiholoģijā (2005.gads). Starptautiskais Praktiskās Psiholoģijas Institūts. Bakalaura grāds psiholoģijā (1996.gads). Rīgas Medicīnas Institūts. Arsta kvalifikācija (1987.gads). Prakses vieta: Alīses iela 5 - 16, Rīga Darba valodas: Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 26529323 E-pasts: savonainna@gmail.com Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/inna-savoņa Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Irina Rabša Eksistenciālā terapeite Supervizore Grupu terapeite apmācībā Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 09.11.2030. Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), Starptautiskā programma «Grupas terapija» (2023 – līdz šai dienai) Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), profesionālā līmeņa apmācību programma "Existential therapy supervision". Supervizora kvalifikācija (2016.gads). Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2009.gads). Akadēmiskā izglītība: Daugavpils Pedagoģiskā Universitāte, psiholoģijas maģistra grāds (1999.gads) Prakses vieta: Daugavpils, privātprakse Darba valodas: Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 26822509 E-pasts: irina.rabsa@gmail.com Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/irina-rabša Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Ksenija Truhana Eksistenciālā terapeite Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 14.06.2026. Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2014.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitāte, Profesionālais maģistra grāds psiholoģijā (2016.gads). Psihologa kvalifikācija. Prakses vieta: Privātprakse online United Kingdom, London, 159 Russel lane, N20 oAU Darba valodas: Latviešu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) British Psychological Society Latvijas Klīnisko Psihologu Asociācija KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +44 7562272299 E-pasts: root@ksenijatruhana.name Mājaslapa: https://www.ksenijatruhana.name/ Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Sadarbībā ar Latvijas еksistenciālās terapijas biedrību notiks Sandras Vestermanes praktiskās neirozinātnes 5 lekciju cikls : “KAS NOTIEK SMADZENĒS? ” Rolands Bortaščenoks 2025. gada 17. janvāris Norises vieta : Zoom videokonferencē Laiks: piektdienu vakaros 18.00 – 21.15 Semināra norise: 2 lekcijas, katra līdz 90 min., ar 15 min. pauzi un diskusiju noslēgumā. Lektore: Dr. Sandra Vestermane “KAS NOTIEK SMADZENĒS? ” 1. 17.01.2025 . Smadzeņu attīstības neirobioloģija : neirobioloģijas pamati (neirons, smadzeņu uzbūve un funkcijas). Smadzeņu attīstība intrauterīni (embrioģenēze). Smadzeņu attīstības traucējumi pirms piedzimšanas un to sekas (UDHS, autiska spektra traucējumi, u.c.); Aprūpes un ārstēšanas iespējas. 2. 14.02.2025 . UDHS daudzdimensionālie neirobioloģiskie aspekti . Cēloņi, attīstības faktori, izmaiņas smadzeņu funkcijā un struktūrā pirms un pēc dzimšanas. Ietekme uz veselību, dzīves kvalitāti un ilgumu. Blakus slimības, atkarību un noziedzības risks. UDHS saistība ar agrīnu hronisku stresu un attīstības traumu. 3. 14.03.2025. Dzimums un smadzenes . Smadzeņu uzbūves un funkciju atšķirības. Hormonu loma. Stresa ietekmes atšķirības uz sieviešu un vīriešu smazenēm. Kognitīvās atšķirības. Dzimumhormoni un dzimumidentitāte. Atšķirības sāpju uzteverē. Dažādu slimību norises un ārstēšanas nianses saistībā ar dzimumhormoniem un dzimumu. 4. 13.04.2025 . Depresijas un apātijas neirobioloģija . Depresijas neiroanatomija. Ģenētika. Depresija un stress. Depresija un iekaisums. Depresija un hormoni – neiroendokrinoloģija. Neiroķīmija un neiromodulatori. Apātijas neirobioloģija . Apātija – smaga motivācijas patoloģija. Motivācijas funkcionālā neiroanatomija. Apātijas diagnostikas kritēriji. Motivācijas trauējumi dažādu slimību gadījumā ( piemēri). Motivācijas traucējumu un apātijas ārstēšanas iespējas. Kāpēc depresija jāārstē? 5. 16.05.2025. Depresijas un suicidalitātes neirobioloģija . Nesuicidālas pašsavainošanās neirobioloģija. Sēru un separācijas neirobioloģija . Sēras - kā ķermenis, prāts un smadzenes pielāgojas. Separācijas neirobioloģija, trauksme, adaptācija un ietekme uz veselības stāvokli. Dalībniekiem pēc semināra tiks nosūtīti lekciju materiāli PDF formātā, kā arī tiks izsniegtas apliecības par semināra apmeklējumu. Semināra programma tiks reģistrēta Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskā centrā. Ārstiniecības personām par katra semināra apmeklējumu tiks piešķirti Latvijas Ārstu biedrības apstiprināti tālākizglītības punkti. Lektore: Dr. Sandra Vestermane – ārste neiroloģe un kognitīvo neirozinātņu maģistre (AON, Vācija). Absolvējusi Latvijas Medicīnas Akadēmijas (Rīgas Stradiņa universitāti) medicīnas fakultāti, rezidentūru neiroloģijā Latvijas Universitātes Pēcdiploma izglītības fakultātē, atkārtoti stažējusies neiroloģijā dažādās Vācijas klīnikās. Ir pieredze lekciju un semināru vadīšanā dažādām auditorijām par aktuālām tēmām medicīnā un kognitīvā neirozinātnē. Šī brīža izaicinājums ir starpdisciplināra neirozinātnes un neirobioloģijas integrācija, gūstot praktisku pielietojumu psihoemocionālas un fiziskās veselības uzlabošanā. Maksa par vienu semināru – līdz 31.12.2024. - 50 EUR, no 1.01.2025. - 60 EUR. Maksājot par visiem 5 semināriem uzreiz līdz 31.12.2024. - 200 EUR, no 1.01.2025. - 250 EUR. Pieteikšanās anketa : https://form.jotform.com/242961427541054 Kontakti: rolands.bortascenoks@visaverte.lv tālr.29219378 Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Anita Zabavņikova Eksistenciālā terapeite Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 14.06.2026. Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2014.gads). Akadēmiskā izglītība: Latvijas Universitātes Pedagoģijas un Psiholoģijas fakultāte, sociālo zinātņu maģistra grāds psiholoģijā (2003.gads). Prakses vieta: Stabu iela 35 k.2, Rīga Darba valodas: Latviešu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AEТA) Latvijas psihologu biedrība Latvijas klīnisko psihologu asociācija Biedrība "EMDR Latvija" KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 29709595 E-pasts: anitacodere@gmail.com Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/anita-zabavņikova Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Inese Veinberga Eksistenciālā terapeite apmācībā Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā (2023 līdz šai dienai). Akadēmiskā izglītība: Daugavpils Universitāte. Profesionālais maģistra grāds psiholoģijā. Psihologa profesionālā kvalifikācija (2024.gads). Rīgas Stradiņa Universitāte. Sociālo zinātņu profesionālais bakalaura grāds psiholoģijā. Psihologa asistenta profesionālā kvalifikācija (2019.gads). Prakses vieta: Brīvības iela 37, Rīga Darba valodas: Latviešu, Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AETA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +37129222551 E-pasts: veinbergainese@gmail.com Mājaslapa: http://www.manspsihologs.lv Iepriekšējais Nākamais

< Atpakaļ Neoņila Brusova Eksistenciālā terapeite Psihoterapijas speciāliste Sertifikāts derīgs līdz: 09.10.2028 Profesionālā izglītība terapijā: Humānistiskās un eksistenciālās psiholoģijas institūts (Viļņa, Lietuva), bāzes un profesionālā līmeņa apmācību programma eksistenciālajā psihoterapijā. Psihoterapeita kvalifikācija (2019.gads). Akadēmiskā izglītība: Starptautiskā Praktiskās Psiholoģijas Augstskola (Rīga, Latvija), Profesionālais maģistra grāds konsultatīvajā psiholoģijā (2010.gads). Prakses vieta: Privātprakse online Darba valodas: Krievu Dalība organizācijās: Latvijas еksistenciālā terapija biedrība (LETB) Latvijas Psihoterapeitu biedrība (LPB) Austrumeiropas eksistenciālās terapijas asociācija (AEТA) KONTAKTINFORMĀCIJA: Tālrunis: +371 29110433 E-pasts: neonila.brusova@gmail.com Mājaslapa: https://www.eksistencialaterapija.lv/biedri-sv/neoņila-brusova Iepriekšējais Nākamais